Gaidot Trolejbusu.

Cilvēki ir interesanti!
Šodien sanāca interesanta satikšanās -

(rakstīšu trešajā personā, jo man balsis teica, ka tas ir moderni)

Kārlis neuzkrītoši stāvēja trolejbusa pieturā, kā parasti iegrimis mūzikā un ignorējot pasauli, līdz pamanīja, ka viņam tuvojās cilvēks, kurš šķietami runāja krievu valodā. Šīs aizdomas strauji apstiprinājās, kad viņš uzsāka sarunu ar tipisko - A Ti možeš miņa s dvacet santjim pomogatj?
Uz ko sekoja Kārļa loģiskā un patiesā atbilde - Nē, man šobrīd nav naudas. Tālāk saruna iegrozījās līdzīgā virzienā ar lūgumu tādā gadījumā izpalīdzēt ar kādu smēķi. Arī šo lūgumu Kārlis bija spiests noraidīt, jo atkal - viņam vienkārši nebija, ko piedāvāt. Ap šo punktu sarunā Kārlis nolēma, ka laikam būtu laiks izbeigt šo dialogu, jo otrs cilvēks šķietami sāka kļūt ar vien bēdīgāks un Kārlim bija aizdomas, ka šīs bēdas varētu beigties ar otra cilvēka dūri Kārļa sejā. Taču nevienmēr dzīvē viss ir tik vienkārši izdarāms. Lai arī Kārlis pūlējās saruna tik viegli negribēja nomirt, jo otrs cilvēks ļoti veiksmīgi turpināja tēmu runājot krieviski, kas, par nelaimi, jāatdzīst nav Kārļa stiprā puse. Brīdī, kad šķita, ka fiziska konfrontācija ir neizbēgama otrs cilvēks pēkšņi uzdeva diezgan konkrētu jautājumu - A tjebe jestj probļemi s Ruskim?
Uz ko sekoja acumirklīga Kārļa atbilde, ka nē, absolūti nekādas. Otrs cilvēks iedegās, kā Maija saulīte, viņš uzreiz uzsāka garu garu monologu par to kā gan Latviešiem, gan Krieviem ir jādzīvo draudzīgi, jo tikai tā mēs kopā varēsim panākt kaut ko. Un ir stulbi naidoties tautu dēļ, protams, ka viņš to darīja miksējot gan latviešu, gan krievu valodas. Taču tā vai tā tas bija visnotaļ apstulbinoši, jo no visiem iespējamajiem situācijas risinājumiem, ko Kārlis bija savā galvā izdomājis. Šis, pavisam noteikti, nebija pat pirmajā simtā. Tā kā trolejbuss vēl joprojām kavējās Otrajam cilvēkam bija iespēja turpināt savu stāstu, ka patiesībā viņš esot Gruzīns, bet viņam esot ļoti daudz draugu latviešu un vispār viņam ļoti patīk latviešu kultūra un Latvija. Tad viņš jautāja Kārļa vārdu, šis jautājums jau bija izskanējis agrāk sarunā, taču tajā brīdī Kārlis vēl bija pieņēmis lēmumu, ka saruna vēl nav tik draudzīga, lai šādu informāciju izpaustu. Taču šinī brīdi bija situācija, kad šķietami pa seju vairs nevarēja dabūt un nebija iemeslu to nedarīt. Tā nu viņi abi formāli iepazinās un Kārlis uzzināja, ka Otru cilvēku sauc par Dmitriju. Pēc dažiem rokas spiedieniem un laipnībām Dmitrijam pienāca autobuss, ar kuru viņš aizbrauca, un Kārlis palika gaidot savu trolejbusu, kurš atnāca ar 10 minūšu kavēšanos.
Iespējams, ka Dmitrijs bija iereibis un šo sarunu neatcerēsies, iespējams, ka viņš patiešām tā jūtās, bet reizēm Kārlis ir pārsteigts par to cik nepareizi mēs kā cilvēki mēdzam novērtēt citus pēc pirmā iespaida. Katrā slēpjas kāda gudra doma, kāda ģeniāla ideja, tā vienkārši ir jādzird.

Maziņš brauciens uz Poliju

Daži no Jums jau noteikti zina, ka mēs ar Zani šonedēļ bijām nelielā ceļojumā ar stopiem, plāni mainījās un galamērķis arī, taču par visu pēc kārtas.
Sākās viss pavisam mierīgi pirmdienas rītā, kad soma jau bija sakrāmēta viss sagatavots, devos uz tikšanos ar Zani centrā, kur abi secinājām, ka vēl ir dažas pēdējās lietas, kas jānopērk - Eiropas autoceļu karte, dzeramais ūdens, šņabis(tā nozīmē tekstā parādīsies vēlāk), šokolāde un salvetes. Kad šie pēdējie pirkumi bija izdarīti mēs devāmies uz autobusu, kas aizveda mūs uz pagriezienu uz baložiem, kur arī uzsākām savu braucienu eiropas virzienā.
Pirmais, ko mēs izdarījām, bija paņēmām lapu no a3 bloka, kas man bija līdzi un uzrakstījām "LIETUVA". Stāvējām un stāvējām, un vēl aizvien stāvējām, bet tā arī neviens nevēlājās mūs nekur vest, kaut gan mašīnu ar Lietuvas numuriem bija gana daudz, tāpat kā Poļu. Acīmredzot, ap mums bija slikta karma, un mēs tikām ignorēti. Taču, tā vietā, lai padotos mēs, vienkārši, nolēmām atvadīties no zīmes un stopēt tāpat, it kā ideja laba, taču atkal neviens neņēma, līdz brīdim, kad es pat twitterī biju paspējies ierakstīt, ka Bauskas šoseja nav pārāk draudzīga mūs paņēma pirmā mašīna, kas gan nekur tālu mūs nepaveda un izmeta kādus kilometrus 10 tālāk, pēc tam diezgan ātri dabūjām nākamo braucienu līdz Iecavai, kur vēl viens ātrī paņēma un aizveda līdz Bauskai. Un tur atkal iesākās melnā strīpa, jo neviens negribēja ņemt, tādēļ lēnā garām kātojām uz Lietuvas pusi, kopā noejot, apmēram 13km jau labu gabalu Lietuvas teritorijā, kad par mums apžēlojās, kāds Lietuvietis, kurš brauca no Latvijas, kur tikko bija nokāpis no Stokholmas kuģa. Viņš nebija pārāk runātīgs un tā nu braucām līdz pagriezienam uz Kauņu, jo tālāk viņa plānos bija Viļņa. Par laimi šeit mums nebija daudz jāiet un arī, kad nonācām punktā, ko abi atzinām par stopēšanai labu esam nebija pārāk ilgi jāstāv ar izstieptiem īkšķiem, līdz mūs paņēma mašīna. Šajā brauca jauns lietuvietis, kurš vēl nesen bija 2 gadus strādājis Laimā, bet dienā, kad viņš mūs paņēma bija viņa pirmā darba diena jaunajā darbā, kas ir strādāt firmā, kas izplata miežus alus raudzēšanai, tādēļ loģiski, ka liela daļa mūsu sarunas ceļā līdz Kauņai grozījās par un ap dažādiem aliem, ko viņš ir dzēris, ko mēs esam dzēruši un kādi tad ir tie garšīgākie, tāpat aprunājām to, ka Lietuvas piens tomēr ir garšīgāks par Latvijas, runājot tīri par veikalā nopērkamo sortimentu.
Ar visu to, ka bijām nogājuši jau 15km mūsu pastaigas vēl nebija ne tuvu beigām, jo tuvojās tumsa un nevienam nebija vēlmes aplaimot mūs ar braucienu uz Polijas pusi, tādēļ pieņēmām vienīgo loģisko lēmumu šādā situācijā - lēnām iet uz priekšu, paralēli stopējot. Tiesa pirms tam vietējā statoilā bijām nopirkuši kaut kādu vietējo aliņu, kas ir redzams arī bildē. Tā bija vēl viena no mūsu mīļām nodarbēm šajā braucienā dzert maksimāli daudz un dažādus alus, jo nu tas ir tāds fenomenāli jauks dzēriens.
Lai nu kā, mēs gājām un gājām, un gājām un gājām, līdz sapratām, ka reāli daudz tālāk mēs paiet nevarēsim, jo sākam atpūsties pēc pārāk īsām pauzēm. Tādēļ mēs sākām lūkoties pa labi un pa kreisi, līdz atradām kādu pamestu šķūni ar caurām sienām, un siltuma saglabāšanas spēju kā papīra kastei antarktīdā, taču citas izejas nebija un tajā vismaz bija neliels aizvējš, tādēļ likāmies vien uz auss, cieši saspiedušies ar cerību, ka no rīta vispār pamodīsimies un ka neapsaldēsim nekādus iekšējos orgānus. Par nakti nav neko daudz ko teikt, kā vien to, ka nācās mosties gana bieži, jo ķermenim ir tāda ļoti laba īpašība, lai cilvēks nenomirtu no hipotermijas viņš pats pamostās. Bet nu, kad beidzot pienāca rīts un bija laiks celties līdz ar sauli, mēs abi sapratām, ka nu aukstums ir bijis nopietns, jo man, personīgi, bija gŗūti attaistīt savu guļammaisu, jo rokas vienkārši drebēja tik smagi, ka tas neizdevās.
Un šī ir arī tā vieta, kur stāstā ienāk šņabis, jo jau izbraucot mēs zinājām, ka mums potenciāli var gadīties smagi nosalt un, lai arī to nevar dzert pirms miega, lai būtu viegli gulēt, jo tas būtu īsākais ceļš uz vispārēju ķermeņa atdzišanu, to var ļoti labi dzert no rīta, kad ķermenis kustēsties, jo tas uzlabo asinisriti un palīdz cilvēkam atgūt sajūtu rokās un kājās.
Lai kā arī tas nebūtu, mēs paēdām brokastis un devāmies uz šoseju, kur kādu stundu dabūjām gaidīt, paralēli vingrojot, līdz mūs paņēma Lietuvietis, kam bija problēmas ar visām valodām , izņemot lietuviešu, bet nu kaut kā mēs sapratāmies un viņš spēja mūs nogadāt līdz Marijampolei, kur sākās mūsu ceļojuma, manuprāt, pati foršākā daļa, jo pēc neilgas sēdēšanas tur pie mums apstājās Audi A6 ar Polijas numuru, kurā sēdēja čalis ap 30, kurš uz mūsu jautājumu vai viņš brauc uz Poliju atbildēja - Jā, līdz Varšavai.
Izrādijās, ka mūsu šoferi sauc Pjotrs, viņš jau pāris gadus strādā Latvijā, un viņam ir ļoti labas angļu valodas prasmes. Tā nu mēs runājamies visu garo braucienu, smēķējām un apstājāmies makdonaldā, kur viņš mums uzsauca bigmaku ar visu to, ka mēs izteikti protestējām pret to. Tāpat viņš mums nopirka ūdeni un tad, kad iebraucām Varšavā izrādīja vienu lielveikalu, kurā veļ nopirka mums sabiedriskā transporta biļetes. Būtībā viņš bija cilvēks, kas atjaunoja mūsos ticību, ka stopējot var satikt vienkārši fenomenālus cilvēkus, jo nevienā brīdī mēs nelūdzām viņam kaut ko mums pirkt, viss bija viņa ierosinājumi un uzstājība.
Viena lieta, kas Jums ir jāsaprot par Varšavu ir tas, ka tā ir GIGANTISKA it īpaši latviešiem, kas ir pieraduši pie tā, ka Rīga ir lielpilsēta, jo lai arī teorētiski nav grūti ar autobosu aizbraukt līdz tālākajam punktam varšavā ir jāsaprot, ka stopēt tur vēl nevar un tad nākas iet un iet un iet, līdz ir kaut nedaudz stopējams ceļš. Un šeit sākas stāsta smagā daļa.
Tātad situācija ir šāda - abi divi esam nedaudz miegaini, taču kopumā vel lietojami, sēžam šosejas malā un stopējam līdz apstājas smagais, kurš saka to, ko mēs labi zinām - paņemt var vienu, bet braucot līdz Poznaņai. Fiksi domājot nolemjam, ka lai Zane brauc ar šo, es mēģināšu dabūt citu mašīnu. Tā nu es stāvu ceļa malā stopēju viens pats, līdz man zvana Zane. Izrādās, ka šis šoferis braucot cauri visai Vācijai un varot viņu dabūt līdz Parīzei, kas nu it kā būtu fenomenāli jauki, bet ir tāda maza problēma, ka es palieku pie Varšavas. Un šoferis pa rāciju nespēj sarunāt citu smago, kas arī brauktu uz Parīzi, tādēļ šis plāns pamazām atkrīt un Zani izliek pie Sohāževas, kur es drīz pievienojos, un ar to mašīnu kurā es esmu izsēžam nenormālu korķi un ejam stopēt tālāk uz Poznaņu. Bet nu pirms stopēt nolemjam paņemt nelielu pauzīti un izdert kadu Poļu aliņu benzintankā, pacik Pjotrs mums riktīgi ieteica Tyske, tad arī paņemam to - ja godī tas bija vienīgais alus, kas man likās tiešām negaršīgs no tiem, ko es dzēru Polijā. Bet nu atpakaļ pie tēmas. Tātad izejam uz šosejas un pēc kāda brīža apstājās busiņš ar diviem poļu strādniekiem, kas šķietami brauca no smagas dienas stroikā. Brīdī, kad viņi saprata, ka poliski ar mums komunicēt īsti nevarēs varēja just smagu vilšanos viņos, jo vienīgā valoda, ko kaut attāli mēs visi varējām izmantot bija krievu, kas man bija reizes 5 labāka kā nabaga polim, kurš smagi centās izmocīt dažādas frāzes. Pacik es sapratu, ka šie ir konkrēti futbola fani man uzausa atmiņā Pjotra teiktais, ka Poznaņā latviešus varētu mīlēt, jo tur spēlē Rudņevs, kurš turienes futbola klubam esot zelta vērtē. Kad pieminēju Rudņeva vārdu varēja dzirdēt aizrautīgu čalošanu poliski, līdz nedaudz nokaunējies vadītājs mēģināja krieviski pastāstīt cik lieliski viņš spēlējis pret Juventus. Taču kopumā ar šiem proletāra parstāvjiem nesanāca garas sarunas, bet nu izsēdināja viņi mūs Vrešinā, kas ir aptuveni 30 km no Poznaņas, tas nebūtu nekas daudz, ja nebūtu 10 naktī, kad jau ir tumšs un mūsu smadzenes arī ir nedaudz aptumšojušās. Jo tajā brīdī mums šķita, ka tā ir ļoti ģeniāla ideja doties uz autobāni, iet gar tu un stopēt, kas beidzās ar to, ka neviens mūs nepaņēma līdz pie mums apstājās ceļu drošības dienesta mašīna, kas kko stāstīja, cik ļoti tā nedrīkst, bet nu man vismaz par to bija absolūti vienalga, jo viņš aizveda mūs līdz 1km attālumā esošajam mašīnu atpūtas laukumam. It kā 1km nav daudz, bet nu pēc tam, kad mēs bijām nogājuši jau kādus 8km no Vrešinas tas šķita ģeniāli. Lai nu kā, arī tajā stāvlaukumā nebija īsti, kur gulēt, jo toletēs, kur silts nevarēja īsti gulēt, jo tur bija kameras un man bija smagas aizdomas, kas mūs atkal apciemotu kaut kādi cilvēki uniformās, tādēļ par guļasvietu tika izraudzīts bērnu laukumā esošs objekts, kurā vismaz bija aizvējš galvai. Lielā pozitīvā lieta šai naktij bija tā, ka mēs bijām tuvāk dienvidiem, jo izrādās, ka pirmajā naktī tur, kur mēs bijām bijuši temperatūra naktī bija +1 grāds, ka ja tā padomā retrospektā nav tā ļoti labi gulēšanai. Taču šeit jau temperatūra bija ~+5 grādi, kas bija nedaudz labāk, bet šā vai tā no rīta pamodāmies dreboši un izgājām līdz izbrauktuvei no autostāvvietas, lai stopētu, un atkal mūsu draugi - ceļa drošībnieki mūs aicin'jaa atgriesties stāvlaukumā. Pacik mums šis stāvlaukums neizraisīja tik siltas jūtas, kā šiem drošībniekiem, mēs vienojāmies par plānu - doties uz mazo šoseju, kas caur Neklu aizvedīs mūs līdz paralēlai šosejai, kur mēs tiksim uz Poznaņu. Un ziniet, šis plāns arī izdevās lieliski - smagais mūs aizveda līdz šosejai un normāls vieglais aizveda līdz Poznaņai.
Beidzot mēs bijām tur, tagad mūsu sākotnējā plānā bija atlikuši tikai 2000 km vienā virzienā un 3000 otrā. Bet nu pēc nelielas pastaigas līdz šosejai mēs sapratām, ka vēl pāris naktis uz aukstas zemes viennozīmīgi beigsies ar to, ka mūsu nieres izdomās pielāgoties zemes temperatūrai, kas pats par sevi būtu jauki, ja vien tas nebūtu cieši saistīts ar mūsu potenciālu nāvi. Bet tas tā, galvenais ir tas, ka mēs nolēmām, ka esam siltā vietā, ar nedaudz naudu un vēlmi atpūsties, tā nu mēs pavadījām visu dienu staigājot pa Poznaņu domājot, kur pārlaist nakti un kā tikt atkaļ uz Rīgu vairāk neguļot uz zemes. Jo fakts bija tāds, ka mums nebija paklājiņu, ja tādi būtu bijuši līdzi tad iespējams mēs vēl atrastos kaut kur eiropā, taču ir kā ir un mēs nolēmām palikt jauniešu hostelī Poznaņā un vēl vienu dienu izstaigāt visu pilsētu vakarā braucot uz rīgu ar mašīnu, kas tika atrasta iekš carpool.com (vai kkā tā bija tā adrese, google- carpooling).
Ja godīgi tad Poznaņa pēc šī brauciena, viennozīmīgi, ir kļuvusi par vienu no manā mīļākajām pilsētām, jo tajā lieliski savijās gan vecais, gan jaunais. Un priekš manām patriotisma jūtām ir patīkami, arī šeit uz ielas tirgo tādus pašus sūdus, ka Latvijā - lētās saulesbrilles un citus sviestus. Nekur jau laikam no tā neaizbēgs, bet tas veids kā tirgo un kas tirgoja ļoti atgādināja Rīgu un centrāltirgu. Tāpat ir jāsecina, ka Poznaņa nav pārāk iecienīta tūristu vidū, jo nu mēs sastapām ļoti maz tūristu un visi vietējie uz mums diezgan izteikti blenza un varēja bieži dzirdēt vārdus - Turisti.... kad mēs gājā garām.
Es varētu izplūst garās detaļas par to, ko mēs darījām pilsētā, bet nu teksts jau ir garš un man vēl tas ir jāpabeidz tādēļ iztiksim ar šādu īsu frāzi - Izbaudījām Pavasari. Jo tas tiešām bija viss, ko tur bija vērts darīt, jo bija silts, bija forši un mēs esam jauni, iemīlējušies un forši.
Taču atpakaļ ceļš arī ir neliela epopeja, ko vēlos pastāstīt, jo mašīna, kas bija sarunāta sākotnēji solījās būt 7os. Tad pa dienu paziņoja, ka drīzāk jau 8os, un tad pus astoņos paziņoja, ka nu ātrāk par 10iem toč nebūs. Un ieradās 23.30. Tāpēc mēs ar Zani sēdējām zālītē vietējā maskačkā, ēdām vafeles un spēlējām karātavas. Par laimi neviens mūs nepiekāva, bet pie mums pienāca divi vietējie jaunieši ap kādiem 16-17 gadiem, kas bija ieinteresēti par to, kas mēs esam, un ar viņiem bija interesanti parunāties (un jā vienam no viņiem bija gari mati), bet pats foršākais bija tas, ka sarunas beigās viņi pateica, ka gribētu būt tā kā mēs.
Bet nu tad, kad beidzot mūsu auto ieradās izrādījās, ko to vada hipijisks krišnaīts, kura mašīna bija pārkrauta ar celtniecības materiāliem un kurš nebrauca ar ātrāk par 110km/h, kas ir ļoti kaitinoši uz Polijas ceļiem, kur cilvēki normāli lido ar vismaz 170km/h . Bet nu jā, Rīgā pēc smaga brauciena bijām otrā dienā 19os. Un pēc tā visa tomēr vakarā aizgājām uz SIA RADIKAL albuma prezentācijas koncertu, kur es piebeidzu savu sprandu tik ļoti, ka man ir aizdomas, kur tur varētu būt kāda nopietna trauma un man vēl šobrīd smagi džinkst ausis, bet kopumā man ir jāsaka, ka šis bija labākais ceļojums manā mūžā un man beidzot ir paņemti geokeši arī ārpus Latvijas.
Bildes varēs redzēt manā draugiem.lv galerijā, bet to ir maz, jo foto aparāts lādējās ārā. Paldies tiem, kas izlasija visu šo te :)
PS. Poļi ir totāli forši un ļoti labi ņem stopētājus.

Ir lietas, kas ir foršas un ir lietas, kas nav

Tātad, ir forši atpūsties ar multi nacionālā barā un doties uz vecrīgu ar viņiem. Ir gandrīz vai forši kviekt karaokē. Bet pavisam noteikti nav forši 4os no rīta pulkvedī saprast, ka gandrīz viss reibums ir izgaisis un jau ap pussešiem, kamēr Tu vēl esi ceļā uz mājām iepazīties ar veco labo draugu - paģirām.
Protams, ka šis stāsts absolūti nav saistīts ar mani, bet nu tas tā.
Vispār šodien uzzināju interesantu faktu, Zanes kursabiedrene ir lasījusi šo blogu un viņai tas pat esot paticis. Tiešām? Nu tad čau Zanes Kursa Biedrene, kamēr es īsti nezinu tavu vārdu vajadzības gadījumā, Tu tekstā būsi ZKB. Tas skan nedaudz juridiski, nedaudz lietišķi, tā kā Tev pat nevajadzētu apvainoties.
Lai nu kā, tātad ZKB lasa manu blogu!
Es nedaudz arī aizdomājos par to, ka blogs patiesībā ir tik bezjēdzīgs, jo viss, ko es te rakstu ir, nu tāds - nekāds. Protams, reizēm es atrodu kaut ko bezjēdzīgu sabiedrībā, vai medijos, par ko tad varu cepties. Bet pa lielam... Taču, es rakstu, jo tas ir forši un kāds to lasa tāpat :)
Starp citu, šodien arī sapratu vēl vienu lietu, ir twīti, kas tiešām var uzlabot garstāvokli, pat ja tie tieši neskar tevi. Šeit arī piemērs:

studentiem LU Studentu padome
Uz LU rektora amatu LU Studentu padome ar 18 par, 1 pret un 2 atturoties izvirza LU SZF Komunik.studiju nodaļas vadītāju Intu Brikši!

Nu pasakiet, vai tas nav ellīgi forši?
Patiesībā tuvojās viens datums, kurā atkal visi cilvēki ies ielās un sāksies masu nekārtības. Nē, es nerunāju par 16. martu, jo tas, kas tad notiek ir vienkārši politisks farss, kuru diriģē pro Maskaviski spēki. Nē, es runāju par kaut ko daudz svarīgāku, proti - Svētā Patrika diena, kas ir 17. martā. Tie patiesībā ir ļoti forši svētki, bet man tiešām par tiem vienalga, jo es centos atrast gudru veidu, kā izteikt savu viedokli par 16. martu neesot uzkrītošs. Bet vai jūs tagad redzat kā es komentēju sevi, nu gluži kā iepriekšējā postā, man ar oriģinālitāti galīgi neiet.
Bet nu jā, ballītes, kas atrod mani ir jautras.
Drīz jau būs gads! Jā faking hell, drīz būs gads! TIKAI gads! Tas ir vēl tik maz!
Un šeit būs liste ar albumiem, ko es pēdējā laikā. Tāpat vien!

Northland - Northland
Allfader - Black Blood Flux
Mind Assault - Metal Rites
Burzum- Fallen

Ps. Inokentija Mārpla - Mīlestības Dziesma ir āsom, bet youtube tās nav, tāpēc šeit ielikšu Hei Miskaste.



PPS. Šitais ir simtais ieraksts (party)

Vēl viens līdz simtam, jeb es gribu sajukt prātā

Esat pamanījuši, ka es rakstu reti, bet kad rakstu, tad iesāku tekstu ar to, ka es rakstu reti?
Noteikti!

Un kā redzat šis nav nekāds izņēmums. Protams, ka es varētu būt ļoti oriģināls un iesākt ar kaut kādu mūziķa vai rakstnieka citāta, bet nē, es labāk izvēlos rakstīt to, ka es nerakstu (kaut kur tajā teikumā ir loģika, es vēl neesmu atradis).
Lai nu kā, mana dzīve ir interesanta. Tajā ir forši cilvēki, un jautri notikumi. Protams, ka visiem tā ir, bet man ir tā stulbā īpašība censties būt īpašam.
Sasodīts, laikam ar to, ka es visu laiku runāju par to, kā es cenšos izcelties es tomēr izceļos. Man galīgi neiet :D
Bet ja nopietni, tad vakar...aizvakar...un aizaizvakar bija izstāde skola 2011, es arī tajā pabiju un pastāstīju topošiem studentiem, cik forši ir studēt SZFā un cik šeit ir jauki cilvēki, forši profesori un cik viegli pēc tam, ja ir vēlme, ir atrast darbu. Es ceru, ka tas, ko es darīju bija labi, savādāk man būs daudz sirdsapziņas pārmetumi. Tāpat sanāca ceturtdien pabūt Daugavpilī, un pastāstit par SZF tur. Arī interesanta pieredze, jo nu kultūra tomēr ir nedaudz savādāka un arī cilvēki ir ar citu mentalitāti, un mana standart pieeja šoreiz pat cieta diezgan smagu sakāvi.
Savādāk es peldu pa šo eksistences okeānu pieķēries mazai glābšanas vestei un ar cerību, ka kaut kur ellē ratā aiz četrdesmit otrā beigtā vaļa būs zeme. Un galu galā, pat ja nebūs, ko tur daudz, okeānā ir silts ūdens, lietus līst gana bieži, lai es nenomirtu no slāpēm, beigti vaļi mēdz būt garšīgi, un hei, man vismaz ir glābšanas laiva, kas daudziem nav.
Ik pa brīdim prātā pavīd ķecerīga doma - vajag kaut ko radīt. Bet ko? Nav jau īsti nekā tāda, ko es šobrīd varu radīt, iedvesma ir paņēmusi atvaļinājumu Kalahari tuksneša sausākajā vietā, lai notievētu, bet laiks... tas vispār man šķiet cieta ceļu satiksmes negadījumā, un vēl nav atmodies no komas. Tā kā ar radīšanu laikam nāksies pagaidīt, līdz abas šīs būtnes atgriezīsies mājās.
Es pats šobrīd sēžu pie bibliotēkas datora, man sāp galva, gribās ēst un vairāk par visu gribas ielīst gultā un nedarīt absolūti neko. Bet tam ir domāts vakars, un tam ir domāta dzīve. Starp citu, vai jums reizēm nešķiet, ka ja izdodās noķert dzīvi uz kādu periodu, tad tikko kā tas periods beidzās, jums beidzās dzīves kvota, un nākamā reize, kad jūs patiešām dzīvosiet būs kaut kad pēc nedēļas, pārējo laiku pavadot darbos līdz ausīm.
Es ieeju dažādās filosofiskās tēmās, lēkājot no vienas uz otru, laikam jau tā ir, ja ilgi neraksta, tad gribās daudz, bet nu kuram būs vēlme. Ja tomēr lasi, nu tad ej netā un atrodi kādu garšīgu šokolādes kūkas recepti, uzcep to, un tad uzaicini mani ciemos apēst to kūku :). Bet nav jau tā, ka garus blogus nelasa, es piemēr vienmēr izlasu mīļuma blogu, vai Mētras, vai jebkura cita, kam es sekoju, un kurš izplūst garos vārdos. Man patīk. Tas ir tiešām jauki redzēt, ka cilvēkiem ir ko raksīt, žēl, ka man bieži tā nav, bet nu šoreiz ir, un izbaudiet. :)
Līdz nākamai reizei, kad man nebūs nekā labāka, kā patērēt kilobaitus uz google serveriem :)

Prērijas Suņi Rej

Prērijas suņi nikni rej
Pārgurusi lama drūmi smej
Pliekani solījumi pārpārēm birst
Zini,dārgā-ej Tu dirst

Es negribu neko daudz rakstīt, es gribu tikai izpildīt savu pienākuma apziņu, ka man vajag aprakstīt savu dzīvi interneta formātā. Varbūt, ka drīz es to darīšu biežāk, kad atkal atradīšu jēgu, vai drīzāk, tad kad nomirs twitter. Bet pašreiz, es rakstu dzeju, es darbojos ar vis kaut ko, un nav man vajadzības pēc bloga tik lielas. Tas nenozīmē, ka pa retam netaps kāds ieraksts, tik auksts es arī neesmu, bet pēdējā laikā es vairāk laika veltu filmu recenziju rakstīšanai, jo gribu to iemācīties gana labi.
Bet ko es esmu darījis? Patiesībā daudz, pārāk daudz, lai šeit uzrakstītu, ja tu gribi to zināt uzaicini mani uz tēju vai aliņu :) Tad arī pastāstīšu.
Pagaidām iztiksim vien ar to, ka esmu bijis vizināties ar ragaviņām, pa ilgu laiku atkal biju uz Inokentiju, bija v-dienas ballīte un vispār notikušas daudz lietas. Es ceru, ka visa jautrība tikai sākās.

Pazudis virsraksts.

Es aicinu tevi uz deju
Starp krītošām dzirkstelēm
Kur manas acis
Pustumsā mirdz

Vai Tu zini, kas ir slinkums? Tas ir tāds ķemeņa stāvoklis, kad Tu saproti, ka viss, ko tu gribi darīt ir tikpat lietderīgs kā mazs bērns pie auto stūres. Un traģiskākais jau ir tas, ka man ir tiešām daudz darba, kas jādara, bet es nespēju sevi pie tā piespiest.
Es daru daudz lietas, kas teorētiski ir darbs, bet praksē es saprotu, ka patiesībā es tikai nogalinu laiku. Vispār interesanti, vai par laika slepkavību var sodīt? Par to, ka es katru dienu nogalinu laiku, un brutāli, bez žēlastības. Man ir vienalga, ka laikam sāp, ka tas raud. Es viņu nogalinu un dzīvoju tālāk, bet es arī apzinos, ka viņš atriebsies. Būs brīdis pēc daudz gadiem, kad laiks būs tas, kā man nebūs, un tad viņš smiesies manā sejā, kas būs pelēka kā ziemas debess, un pārgriezīs manu dzīvības pavedienu, un tad atkal pasaulē būs līdzsvars, es būšu nogalinājis laiku līdz brīdim, kad viņš nogalinās mani.
Varbūt man vajag vēl kādu aizraušanos, varbūt man kaut kas ir jāmaina dzīvē. Bet varbūt man vajag saprast, kāpēc es esmu tāds slepkava, un varbūt laiks pie tā nav vainīgs. Varbūt pie visa ir vainīgs MANS slinkums, nevis slinkums, ko es iegūst, jo ir tik daudz/maz laika. Varbūt es pats pie tā visa esmu vainīgs. Bet tagad ar šādu domu es eju pretī savas paaudzes domāšanai, ka mēs ne pie kā neesam vainīgi, un ka visi apkārtējie ir vainīgi. Un ziniet, es gribu iet pretī. Ir bezjēdzīgi skatīties, kā roboti pārvietojas pa konveijeru, daudz labāk ir būt tam, kuram ir īssavienojums, pat ja tevi iznīcina tev pievērš uzmanību, un tu esi īpašs.

Labi, šodien tāds filosofisks ieraksts sanāca, bet vispār pēdējā laikā nav pārāk daudz, ko rakstīt. Sesija turpinās, man nav īsti nekā jauka, ko par to pastāstīt, kā vien tas, ka es ceru, ka man nebūs nekādi KP parādi, kad tas viss beigsies. Man ir daudz visādu darbu, un jā man ir daudz slinkuma.
Vakar bija ļoti jauks barikāžu piemiņas pasākums, tajā bija auļi, skyforger, pērkons, iļģi... Un jā, tas bija tiešām spēcīgi, un ir smieklīgi, ka skyforger laikam vairāk tiešām nespēlē miglu miglu, jo šis bija trešais akustiskais koncerts uz kuru mēs bijām pēc kārtas, un nevienā nav bijusi migla migla. Bet es varu saprast, man arī apniktu to dziesmu visu laiku spēlēt.

Ļoti paredzami, bet 2010. gada pārskats

Es esmu nolēmis šo te sadalīt pa nodaļām. Nodaļas būs pēc svarīguma augošā secībā. Ja, kas tagad man vajadzētu nodarboties ar bakalaura darbu analīzi, bet šis te tomēr pārņem manu prātu vairāk... tātad, fanfarām skanot sākam:

Filmas

Šogad sanāca redzēt diezgan daudz filmas, visas es protams neatcerēšos, bet bija vairākas, kas man iespiedās atmiņā un vispār, filmas man ir ļoti tuva lieta, tādēļ tām ir atsevišķa nodaļa. Kā gada galvenais kino notikums priekš manis tomēr ir jāmin, nu jau ikgadējā oskaru nakts apmeklēšana, ko es šoreiz apmeklēju ar Zanīti, tas bija tik sen, ka viss vēl bija pilnīgi savādāk, un uz oskaru nakti man pat bija taisni mati, bet nu pasākums bija jauks, jo bija iespēja satikt daudz cilvēkus no man tik tuvā interneta foruma - katls.be. Kino šogad gan sanāca tā retāk apmeklēt, bet varbūt tas pat ir labi, jo ļoti bieži kino ir pilns ar cilvēkiem, kas traucē izbaudīt filmu ar savu bezjēdzīgo muldēšanu, smiešanos, komentāriem vai vispār ar savu eksistenci.
Bet nu labi, ne par to tagad. Es mēģināšu tagad sastādīt savu tādu kā filmu topu ar nelieliem komentāriem par katru filmu

10. Iron Man 2 - Savā ziņa Dzelzs Vīrs ir ideāls supervaronis, viņš neslēpjās ēnās, kā to dara Betmens, bet tajā pašā laikā cilvēks zem maskas nav viendimensionāla papīra lapa. Roberts Dovnijis šo tēlu attēlo ļoti spēcīgi un godīgi sakot, filma ir nedaudz guilty pleasure man, jo es labi apzinos, ka pirmā daļa bija daudz spēcīgāka, bet nu es nevaru, šitā ir laba atpūta. Kā arī Mikijs Rurks ir āsom.

9. Kick-ass - Es nevaru šo filmu neiekļaut topā, jo tā ir pilna ar over the top humoru, 10 gadīgu meiteni - slepkavu. Nikolas Keidžs ir Nikolas Keidžs, un filma pati par sevi ir tik laba satīra par komiksu žanru kā tādu, kaut gan pati ir bāzēta uz komiksa. Lieliski pavadīts laiks skatoties.

8. Get Him To The Greek - Jonah Hill ir interesants režisors, viņa filmas parasti cilvēkos izraisa divējādas emocijas, pirmkārt, tie noteikti ir smiekli, jo ir grūti nesmieties, par viņa radītajiem tēliem, kas ir reizē tik absurdi, bet tik atpazīstami, ka šie smiekli bieži ir par mums pašiem. Bet tajā pašā laikā viņa filmas var izraisīt ļoti neērtu sajūtu. Īpaši labi tas bija pamanāms filmā Observe And Report, kur Seta Rogena tēls gandrīz vai izvaroja Anna Ferris tēlu. Šī filma tonāli ir maigāka, bet tajā pašā laikā Russel Brand tēls, kurš sevī iemieso visas rokmūzikas klišejas spēj kļūt neērts un cilvēkiem likt justies dīvaini, un paša Jona Hill tēlojums nepalīdz. Filma, kas nav domāta visiem, bet ja jums patika Observe And Report, tad noteikti skatieties.

7. Catfish - Nav pārāk bieži tie brīži, kad veicot gada filmu topu manā top10 iekļūst dokumentālās filmas, bet šī filma ir kaut kas tāds, ko nevaru neiekļaut, būtība šeit par to neko daudz neteikšu, jo manas domas var izlasīt agrākā bloga ierakstā - http://azisnomarsa.blogspot.com/2010/10/sameloties-ir-moderni-jeb-catfish.html

6. Social Network - Daudziem kritiķiem šī ir gada filma nummur 1, bet es tomēr to neredzu tik augstu, jo lai arī aktieri bija lieliski, scenārijs asprātīgs un gudrs, un režija ekselenta tā tomēr nobāl salīdzinot ar top 5 filmām. Varbūt pie vainas ir arī tas, ka es biju sekojis līdzi visai facebook attīstībai jau ļoti ilgi, un filma bija daudzās vietas faktuāli ļoti nepareiza, varbūt tāpēc, ka es biju lasījis grāmatu - Accidental Billionares, uz kuras bāzes šī filma tika veidota, es nezinu, kas ir par iemeslu, bet tomēr tikai 6. vieta.

5. Shutter Island - Skorsēze, Skorsēze, Skorsēze, viens no ģeniālākajiem režisoriem kurš vēl ir dzīvs. Īsi pirms filmas iznākšanas es izlasīju grāmatu uz kuras filma ir bāzēta, un pat zinot beigas, man bija vairāk nekā interesanti skatīties šo filmu, jo Di Kaprio tēlojums bija super augstā līmenī, un visa 50o gadu atmosfēra bija lieliski izstrādāta, kā arī flashbacks uz 2o pasaules karu, bija ļoti labā līmenī, un būtība filma attēloja to, ko es biju vizualizējis savā galvā, lasot grāmatu.

4. Inception - Šī filma ir pierādījums tam, ka ir režisori, kam var iedot naudu, un viņi tāpat realizēs savu vīziju nevis kļūs par producentu marioneti. Nolans, kurš savu karjeru uzsāka ar ģeniālo Memento pa šo laiku ir pamanījies uzņemt divas Batman filmas, kuras būtība izglāba franšīzi no tā purva, kur tā iebrauca kopā ar Džoelu Šūmaheru 90os gados. Un Inception ir filma, kas liek domāt. Jā, savā ziņa tā ir popkorniska, bet tajā pašā laikā tās beigas atļauj cilvēkam aizdomāties par to, vai tas viss bija sapnis vai nē. Un jā Di Kaprio arī šeit ir lielisks, man ir tiešām prieks, ka viņš ir izaudzis no tā posma, kad viņš varēja tēlot tikai smukulīšus, bet tagad spēj tikt uzskatīts par nopietnu aktieri, kaut gan, ja paskatās uz 93ā gada filmu What's Eating Gilbert Grape, var saprast, ka talants viņam ir bijis vienmēr

3. Scott Pilgrim vs The World - Ilgi šī filma bija mana topa 1ā vietā, bet tomēr nē. Lai nu kā, bet Edgars Raits parādīja, ka no jaunajiem režisoriem viņš ir ar vislielāko potenciālu. Sevi lieliski pieteicis ar zombij filmu parodiju - Shaun Of The Dead, un turpinājis ar ģeniālo Hot Fuzz, pa vidu iemetot smieklīgo Spaced. Edgars Raits šoreiz darbojās, bez sava biežā partnera Simon Pegg, un adaptē Brian Lee O Malley komiksu, un dara to izcili. Uz ekrāna tiek pārnesti visi svarīgākie kadri, no visām 6 grāmatām. Filmas stils ir ātrs, nesaraustīts un Michael Cera tēlo pat ļoti labi. Filma, kas sevī ierauj neļauj neskatīties atkal, un atkal un atkal. Plus Beck soundtrack ir fenomenāls.

2. Buried - Filma par cilvēku zārkā. Un viss, tas ir viss, ko mēs redzam visas filmas garumā. Premise izklausās garlaicīga, taču patiesībā filma parauj ar to, ka režisors izmanto visas iespējāmas tehnikas, lai skatītājs vizuāli negarlaikotos, un tajā pašā laikā izmanto savu filmu ļoti spēcīgam sociālam komentāram. Klaustrofobijas sajūta, ko šī filma radīja man nemaz tik ātri nepārgāja. Galvenais aktieris Ryan Reynolds ideāli spēj nospēlēt visu emociju gammu, sākot no prieka, beidzot ar asarām. Filma, kas viennozīmīgi nav garlaicīga un pierāda, ka ja ir talants, tad par ar nelielu lokāciju var uzfilmēt ģeniālu filmu.

1. Black Swan - Jā, es esmu par šo filmu safanojies. Darren Aronofsky ir interesants režisors, viņa filmām reti, kad ir laimīgas beigas, vārda klasiskajā nozīmē, bet tās ir skaistas. Tēli tajās ir īsti. Pat ja lietas, kas ar viņiem notiek ir sirreālas, tad tēli ir pat pārāk reāli. Šī filma savelk kopā viņa režiju, un var just, ka viņš ir iespaidojies gan no Devida Linča, gan Kronenberga. Kopā izveidojot kaut ko, kas ir tik pat graciozs kā balets, un tik pat biedējošs kā melns gulbis vēlā vakarā. Filma, ko ir jāredz vismaz divas reizes.


Tas par filmām būtu viss, tagad pāriesim pie nākamās sadaļas -

Mūzika

Šis gads mūzikas ziņā man bija ļoti interesants. Es, gan atklāju vis kaut ko jaunu, gan atgriezos pie pārbaudītām vērtībām. Pirmkārt jau noteikti, jāatdzīst, ka es atkal klausos metālu tik daudz cik es to klausījos pirms vairākiem gadiem. Un jā, šogad es beidzot sāku klausīties vienu superīgu grupu, ko agrāk īsti nebiju klausījies - Arch Enemy. Es goda vārds nezinu, kas man viņos tik ļoti patīk, bet rezultāts ir tāds, ka last.fm pēdējā laikā man viņi stāv visu topu virsotnēs.
Ar Zanīti bijā dažādos koncertos. Bijām metalšovā, bijām zvērā, bijām vasaras sākumā daudz reizes rock n rigā. Bijām depo... respektīvi esam redzējuši daudz ko. Vēl joprojām skumstam, ka Rotting Christ neieradās uz metalshow. Bet man tomēr metalshow ļoooti patika, jo tur bija viena cita grupa, kas manai sirdij ir ļoti tuva - Napalm Death.
Tāpat es sāku ļoti daudz klausīties LV undergroundu. Precīzāk visu, ko saražojis Tornis. Zem šī leibla slēpjās tik daudz lieliskas grupas, par kuru eksistenci zina tiik maz cilvēki, bet nu cerams, ka drīz spēšu to labot.
Bet tomēr metāls pārsit visu citu šogad. Es esmu atklājis ļoti daudz jaunas grupas sev, atcerējies par sen aizmirstām. Klausos ļoti daudz folk metāla, plānoju nākamgad ar Zanīti doties uz Brutal Assault, vai kādu citu foršu festu eiropā. Vispār jā, sen tie laiki, kad man bija kerzas, un tagad man atkal gribās. Metāls tomēr ir foršs, un tas man ir asinīs. Bet jā, daudz neko šeit nerakstīšu, jo nu izplūst garos runas plūdos par metālu būtu ļoti šauri un jā, es attālinātu visus lasītājus vēl tālāk.

Personīgā Dzīve

Šogad manā dzīvē ir bijušas daudz pārmaiņas, bet par svarīgāko no tām nākamajā punktā.
Bet šogad es pabeidzu vidusskolu. 12 gadu posms norauts. Bet tajā pašā laikā sācies jauns posms, kas kā minimums būs 3, bet visticamākais, ka tomēr 5 gadi. Esmu es students, studēju SZFā, esmu SZF studējošo pašpārvaldes priekšsēdētājs. Atbildība liela, prasa daudz laika, bet es nesūdzos, jo tas tomēr ir tik forši, jo gandarījums, ko tu gūsti, kad izdodās kaut ko izdarīt visu studentu labā, tas nav vārdos izmērams, un jā ir forši.
Mans kurss ir foršs, tajā ir tiešām superīgi cilvēki, kurus noteikti gribēšu satikt arī tad, kad mēs visi jau būsim beiguši. Tas pats attiecās uz SP tajā ir cilvēki ar kuriem es kontaktus centīšos nezaudēt.
Protams, ka ir bijuši arī skumji brīži, šogad mūžībā devās mana vecmamma. It kā mēs nebijām pārāk tuvi, un viņai tas laiks jau tuvojās, bet tomēr, kad tas notikās, tad tas bija ļoti liels trieciens, kurš vēl tagad ik pa brīdim ir jūtams.
Taču, lai nebeigtu uz šādas negatīvas nots parunāšu par kaut ko pozitīvu - šogad es sapratu, ka patiesai laimei vajag pavisam maz. Un par to arī mans beidzamais punkts.

Zane

Jā, mans enģelis. Gada sākumā es varēju tikai sapņot par viņu, bet laikam ejot liktenis man uzsmaidīja, un tagad es esmu kopā ar šo skaisto, superīgo, gudro meiteni. Un jā, laimei vajag tik maz, viss, kas man vajadzīgs, lai es justos patiešām laimīgs ir atrasties viņai blakus. Protams, te ir mīnuss, man ir tāda problēma, ka ja es esmu viņai blakus, tad es nespēju neapskaut viņu, bet nu ar šādu atkarību es nevēlos cīnīties :)
Mīļum, Tu iedomāties nevari cik svarīga Tu man esi. Un cik ļoti Tu esi izmainījusi manu dzīvi, es nezinu, kā viss būtu izvērties ja tevis nebūtu, bet es zinu tikai to, ka es nebūtu tik laimīgs kā es esmu tagad. Un jā, man ir posmi, kad man mājās vai citur ir problēmas, bet es saprotu, ka ar tevi man vienmēr ir labi, un tad man neatliek nekas cits kā pasmaidīt, jo es zinu, ka Tu man vienmēr esi blakus.
Es jau Tev nesen mežā pateicu, ko es pret Tevi jūtu un jā, paldies, ka tu man esi, un tu esi pati labākā dāvana visos svētkos, ko es jebkad varētu vēlēties.

Requiem For A Black Swan

Metamorfozes... Visi tām iet cauri, dažas noved pie absolūta pozitīvisma, dažas pie absolūta fatālisma. Kas nosaka gala rezultātu? Vai tā ir tava attieksme, vai mērķis, vai līdzekļi. Jo galu galā gan narkotikas, gan tieksme pēc absolūtas perfekcijas var būt vienādi kaitīgas.
Ja tu stāvētu ceļā savam mērķim, vai tu pats sevi nogalinātu? Vai tu būtu gatavs atdot sevi visu, lai sasniegtu to vienu mērķi? Neesot nihilistiskam Tev ir jāpasaka. Svešvārdi, vai tie vispār ir vajadzīgi tādos apjomos, kā mēs tos izmantojam, vai valoda ir tikai spēle un šie svešie vārdi ir tikai tādi jauni bērni, kas atbraukuši no pilsētas uz laukiem paciemoties, un drīz jau brauks prom. Protams, paretam kāds no šiem bērniem sapārojas ar kādun no vietējām meičām, tad gan kāzas jārīko, bet parasti šie vārdi aizbrauc atpakaļ uz lielpilsētu.

Ja godīgi es nezinu kāpēc es uzrakstīju šādu ievadu, ja virsraksts atsaucās uz divām filmām, kas man vakar vakaru padarīja interesantu, tad teksts... tas sasaucās ar filmām un aiziet offtopicā.
Bet nu ne par to. Pēdējā laikā tuvojās sesija. Un es neko nedaru. Precīzāk, man ir daudz, kas jādara, bet es vienkārši visu atlieku, es zinu, ka tas man iekodīs pakaļā pēc nedēļas, kad centīšos visu saraut, bet patlaban es vienkārši nespēju par to uztraukties.
Ziemassvētki bija interesanti, sēdēju mājās, klausījos doom metālu, un sapratu, ka šie, viennozīmīgi, nav man mīļi svētki. Tas ir, tajos ir jauki būt kopā ar cilvēku, ko tu mīli, bet svinēt kā svinēt viņus šķiet samērā bezjēdzīgi.
Ja jau es nemācos, tad varētu rakstīt blogu, it kā jā, bet tāpat nesanāk. Es skatos tonnām filmas, un man patīk, sen nav bijusi iespēja.
Ārā snieg... patiesībā tas nav nekas jauns... Jauns būtu ja es teiktu, ka ārā līst... bet nē, snieg. Vispār ir interesanti, kāpēc to sniegu, kas ir pakusis sauc par slapjo sniegu. Galu galā viss sniegs ir slapjš, viņš vienkārši ir sasalis? Nu ok, uz sietiena viņš nav slapjšs, bet tikko kā pieskarās tavai ādai, ja vien tu neesi aukstasiņu radījums, šis sniegs kūst un paliek kād? Jā, tieši tā, slapjš.
Pastāsti tu man, kā tu pārvari slinkumu, un vai esi redzējis Black Swan, vai Requiem For A Dream.

PS. bilde ir, jo man vnk patīk tā albuma vāks :)

Jā, ilgs laiks ir pagājis

kopš pēdējā ieraksta. Pa vidu ir bijuši divi semināri, un visādas citas aktivitātes. Bet nu par to detaļās ieslīgt būtu ļoti ļoti gari un bezjēdzīgi. Pateikšu vien to, ka semināri bija pilni ar pozitīvām emocijām, jaukiem cilvēkiem, un tie bija ļoti lietderīgi manai attīstībai.
Es sev gandrīz vai katru dienu uzdodu jautājumu: "Kāpēc es nerakstu blogu?" Un ziniet, es pats to nesaprotu, it kā man patīk rakstīt, man patīk izpausties, bet laiks... Pēdējā laikā man tā vienkārši nav. Visu laiku kaut kas notiek, kaut kas jādara, kaut kur jābūt. Un tā sanāk, ka gan dzeja, gan viss cits dzīvē izņemot Zanīti tiek atstāts novārtā.
Nē, es nesūdzos par to, jo man tiešām ļoti patīk tas, ko es tagad daru, tas dod jaunus izaicinājumus, un ļauj man sevi attīstīt dažādos veidos. Un es tiešām ceru, ka tas mani arī pilnveidos. Kā arī, vēl joprojām paliek iespēja reizi pa reizei vienkārši noraut jumtu vecrīgā :)
Kā šo pēdēju nedēļu labāko notikumu es pat nezinu, it kā semināri bija forši... bet nē, labākais notikums bija vakar, kad ar Zanīti devāmies pie citas Zanes uz dz-dienu. Kāpēc tas ir kā labākais? Jo, ja man ir iespēja pavadīt daudz laika ar cilvēku, kurš man ir svarīgāks kā viss pārējais pasaulē, tad vairāk jautājumiem nevajadzētu būt.
Es nesolīšos rakstīt biežāk vai kā... bet nu kad varēšu tad rakstīšu, un lūdzu, cilvēki, kuri ir nozaguši manu iedvesmu... atdodiet to atpakaļ... es gribu atkal rakstīt normāli dzeju.

Ciku Caku Caurā Tumba

Woohoo, vakar bija jautri. Man sāp rokas, spranda, un labās kājas īkšķis. Bet nu esmu priecīgs, ka vēl neesmu pārāk vecs, lai spētu kārtīgi izbaudīt ārdīšanos pie vecā labā Inokentija Mārpla.
Protams, ka vakars iesākās ar skaisto Visu Latvijai organizēto lāpu gājienu, kurā piedalījos jau kuro gadu. Mani ļoti priecēja fakts, ka šogad bija vēl vairāk cilvēku kā citus gadus, un tā vienotība, kas valdīja gaisā bija fiziski izjūtama. It īpaši, kad visi skandēja frāzi - "Mēs esam Latvieši!". Ir prieks, ka nacionālais spēks saglabājās. Runājot, par nacionālismu, še ku reku ir foršs fragments no jaunās "Community" sērijas, kurā piemin Latviju.
Pēc tam izstaigājām "Staro Rīga", it kā jau smuki, bet liela daļa objektu bija jau pagājušajā gadā, un kaut kā šogad neradīja to "Wow" faktoru.
Un tad nāca vakara nagla, ļoti žēl, ka mīļumam bija jāiet mājās, bet nu mēs ar Oskaru aizgājām uz Depo, kur blieza Inokentijs. Lai cik jocīgi tas nebūtu, ir grūti iedomāties labāku grupu 18. novembrim, jo teksti ir latviski, viņi ir patriotiski un patiesi. 3ā reize šogad, kad redzu viņus, bet tā vai tā bija tā vērts. Superīgs vakars, un ģeniālākais teikums no Oskara mutes - "Dievs svētī Latviju un to kropli, kas piedirsa mūsu trepeni. Burtiski.". Un jā, viņam patiešām tā bija izdarīts kāpņu telpā :D

Tagad valsts svētki ir garām, palikusi vien filosofija un vēsture, ko mācīties. Un ģitāra, ko spēlēt, un meitene, ko gaidīt.
Līdz nākamai reizei, čau.

Es Gribu Skyforger, un kā man vispār iet.

Paceļoties mākoņu augstumā var apsaldēties. Nolaižoties zemes dzīlēs var apdedzināties. Galējības nogalina. Vidusceļš nav zelts, tā ir dzīvība, dzīvība, kas vērtīgāka par zeltu.


Ziniet, tagad man gribētos citēt mūsu valsts prezidentu, un vienkārši pajautāt - "Kas Es Esmu?". Jo patlaban es par to pats neesmu īsti drošs. Nē, nē, nepārprotiet mani, man nav iestājusies identitātes krīze, un nē šis nav ar filozofisks jautājums. Doma ir pavisam vienkārša. Es esmu SZF SP priekšsēdētājs. Tas ir forši jauki un visādi citi vārdi, kas raksturo pozitīvas emocijas, taču ir viens liels "BET". Un šis "Bet" ir tāds, ka es esmu pirmais kurss. It kā jau pozitīvi, ka vēl esmu tik jauns, bet nu no otras puses es pagaidām sajēdzu ļoti maz no SP darbības, protams, ka es mācos ļoti aktīvi, bet nu tā ir liela slodze. Labi, par to nesūdzēšos.

Kas vēl notiek... ehh, angliski ir tāds termins "loaded question" un šis ir tieši tāds. Ja es teiktu, ka nekas īpašs man varētu piesieties, ka ja jau nekas īpašs nenotiek tad man noteikti ir daudz brīva laika un es noteikti varu atrast darbu, un pacik man nav darba es esmu stulbs topošais bezpajumtnieks. Taču ja es sacītu, ka ļoti daudz kas, tad atkal sāktos problēmas, jo tad man būtu jāskaidro viss, ko es daru un tas ietvērtu daudz runāšanas/rakstīšanas un iedziļināšanās manā personīgajā dzīvē, kas nebūtu pārāk forši, tāpēc teiksim tā - "Notiek tieši tas, kas vajadzīgs, lai man būtu interesanti."

Tuvojās 18. novembris. Tu taču iesi lāpu gājienā? Vai vismaz uz brāļu kapiem tak tu dosies? Mājās nepaliksi, to es zinu, jo tu esi patriots.

Un jā, es ļoti gribu Skyforger koncertu, pēdējā laikā ļoti daudz viņus atkal klausos.

Man ir Z, man ir miegs, un man ir sapņi...

Es neesmu depresīvs tīnis. Nē, goda vārds es tāds neesmu. Un vispār rudens depresija var iet d@#$%.
Tagad es parunāšu par mūzika. Jā, es atkal biju nabaklab un jā, tur spēlēja Nika grupa Black Apple Market, un jā viņi spārdīja. Un jā, mēs ar Z nokavējām Huskvarn un bijām uz pēdējām 3 dziesmām, bet tas nekas, jo spēku tāpat sajutām. Un jā, alā bija jauki... sen nebiju tur sēdējis vēlos laikos.
Vispār interesanta nedēļas nogale, pamanījos piedalīties jautrā fotosesijā tajā gaiļezera dzemdību namā neuzceltajā. Piektdien pabiju bijušajā skolā, kur 30 minūtes nopļāpāju ar savu vēstures skolotāju, kura man ieteica vienu interesantu metodi darba meklēšanai, ko es plānoju arī īstenot.
Mājās, es tāpat jūtos kā ellē. Un tam ir daudzi iemesli, bet man ir sava paradīze, un ar to arī pietiek.
Pēdējā laikā es pārāk daudz laika pavadu Depo un citos vecrīgas iestādijumos, ok, es it kā tajā laikā nodarbojos ar svarīgām lietām, resp. daru kko universtātei, bet nu tā vai tā, alus neizpaliek, un jā, man garšo alus.
Labiņi, man nāk miedziņš. Es eju čučēt.

PS. Virsraksts nepārāk sakrīt ar saturu. DEAL WITH IT!!!

Stulbais rudens ar savu stulbo rudens depresiju

Pēdējās nedēļas ir bijušas jocīgas. Pirmkārt jau n-tās lietas ar SP vēlēšanām, es nezinu it kā jau jauki un interesanti, bet man tiešām šķiet, ka tas ir tik bezjēdzīgi un pat apšaubu vai es gribu tur būt, kaut gan nu jau ir par vēlu. Bet nu ņemšanās pirms tām man šķita tik bezjēdzīga, kaut gan pats tajā iesaistījos/tiku iesaistīts.
Man patīk laba mūzika, un tieši to man piedāvāja nabaklab 6dien. Abi ar Z bijām uz nabaklab halloween pasākumu, kur spēlēja Frailty un Heaven Grey, pacik heaven grey abi neesam pārāk daudz klausījušies bija ļoti priecīgi, ka viņi tomēr nospēlēja upi.
Es nezinu vai tas ir normāli, ka man viss ir tik ļoti apnicis, reāli ir kādas 2 lietas pasaulē, kas man vēl liekas saistošas un interesantas, viss pārējais ir pārejoši krāsu uzliesmojumi, kas pazūd pelēkā. Vai tiešām viss ir tik garlaicīgs? Es nezinu kāpēc tā ir, bet es sāku saprast, ka lielākā daļa cilvēku ir vēl stulbāki kā man likās, un ka viņi ir tikai garlaicīgas būtnes, kas cenšas izlikties par komplicētiem subjektiem, lai izceltos. Protams, ka kāds to var teikt par mani, un no viņa skatu punkta iespējams viņam pat būs taisnība, bet no mana skatpunkta viņš varbūt ir tāds arī. Tāds kā apburtais aplis sanāk.
Bet man patīk doma, ko es vakar noformulēju Lasmanes lekcijā, kas viņai ļoti patika.
"Es esmu, jo es esmu, un tas, ka es esmu ir pierādījums tam, ka es esmu, un nevis man jāpierāda sava esība, bet jums ir jāpierāda mana neesamība, un ja jūs nespējat to pierādīt, tas vien jau pierāda, ka es esmu." Es zinu, ka tas ir totāls sviests, bet ko citu man filosofijā teikt.
Šodien SP vēlēšanas, un man ir vienalga. Man vienkārši ir vienalga par gandrīz par visu. Šinī brīdī viss, ko es gribu ir aizmukt uz kādu vietu kopā ar Z un noslēpties tur uz kādu laiku. Es gribu atpūsties no pasaules. Tā mani nogurdina.
Respektīvi stulbais rudens ar savu stulbo rudens depresiju.

Tagad skan - Blutengel - A little love

Zudens

Hmm...sen nekas nav rakstīts. Laikam jau es neko nerakstu, jo visu varu izstātīt Z un tad pazūd vēlme to rakstīt, jo viss ir izteikts. Bet nu pienākuma apziņa kaut kur apakšā kņud un rodas vēlme kaut ko šeit uzrakstīt.
Nu labi! Tātad, ko es pēdējā laikā esmu darījis? Patiesībā jau ļoti daudz ko. Bet nozīmīgākais noteikti bija Auļu jaunā albuma "Etnotranss" prezentācijas koncerts. Ideālu aprakstu jūs varat izlasīt šeit! No savas puses tiešām varu tikai piebilst, ka enerģija, kas plūst no auļu mūzikas ir neaptverami spēcīga. Pēc tam sekoja jautra ballīte, kurā pudeles šķīda pret sienu, tika atrasts bobo un darītas citas ļoti loģiskas lietas.
Kas vēl!? Nu jā, studijas lēnā garā dodas uz priekšu un parādās arvien vairāk pienākumu un prasību, kas jādara. Un ir grūti. Varbūt ne grūti izdarīt, bet saņemties darīt. Taču ar to laika gaitā tikšu galā.
Ārā ir sācies kaut kas, ko man labpatīk saukt par - Zudeni. Ne gluži ziema, ne gluži rudens, bet kaut kas pretīgs un kaitinošs.

Mūzikas ziņā es esmu iemīlējies simfoniskajā black metālā. Nekad agrāk nebiju to tā daudz klausījies, bet tagad saprotu, ka esmu palaidis ļoti daudz garām. Tā enerģija un spēks, kas nāk no tās mūzikas ir prātam netverama.
Ak jā, kaut kad ļoti sen biju uz Māra Šverna koncertu, tas arī bija forši, tikai žēl, ka tad, kad viņš prasīja, lai saucam dziesmas, ko spēlēt viņš nemācēja nospēlēt nevienu no tām, ko prasījām. Savā ziņā smieklīgi, ka esam tādi HC fani.
Nu labiņi mincīši, es dodos uz bibliotēku tagad un strādāju pie super jaukās filozofijas.

...ka pūdeļi ir viskrāšņākie suņi, vai ne tā? Un kazas vislabākie mājlopi, un vislabāk ir ja ir abi divi.

Hmm, pēdējās dienas ir bijušas vētrainas. Man stāsta, ka mana reakcija nozīmē, ka es esmu stiprs cilvēks. Es tiešām ceru, ka tā ir, un nav cita skaidrojuma. Njāā, universitātes laikā ir grūti atrast kaut ko par, ko būtu jēga blogot. Jo nu nekas īpašs nenotiek. Tiek laista laža, tiek cerēts, ka viss izdosies kā vajag. Tiek meklēts darbs, tiek klausīta mūzika, skatītas filmas. Viss ir tik parasti un ikdienišķi. Un varbūt arī tāpēc vakardienas ceļojums uz jumtu bija tas, kas man bija vajadzīgs. Tomēr ir patīkami sēdēt, dzert aliņu, apskaut meiteni un skatīties uz pasauli. Sajūta ir kā pasaules valdonim. Un vēl ir tik labi redzēt tik nodrāztu, bet tomēr ģeniālu uzrakstu - "Uz jumtiem būs mūsu pludmale" Protams, sajūta pazūd, kad sāc doties lejup, jo nu tad pa tumsu jāiet. Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par absolūti neko. Jo nekā nav. Nav naudas, nav laika. Nav ko stāstīt, nav ko rakstīt. Nu ir ko rakstīt, bet tas ir vēl nesakarīgāk kā tas, ko rakstu tagad. Dzeja? Dzeja top nedaudz, bet mazāk kā gribētos.
Ehh, rudens, rudens, students rudens. Ko par tevi, lai saka? Tu esi atnācis, un atsaldējis mūs visus. Tu padzini vasaru un kausies ar ziemu, bet tu zaudēsi. Kāpēc? Jo tā tam ir jābūt.
Un tagad bik nopietni, esmu jau dzīvē jautājis, bet ja nu kādam neesmu, tad jautājums - Vai tu nezini kādu vietu, kur vajag darbiniekus, kur darbu varu apvienot ar studijām, un var saņemt kaut vai minimālo algu. Vēlams legāli, bet nu nav tā, ka es ļoti gribu maksāt nodokļus.
Nu labi, ieraksts izdarīts, laikam varu iet gulēt. atā

Šis ieraksts ir ļoti ļoti ļoti RANDOM

Man nāk miegs, bet radās vēlme kaut ko parakstīt.

Vakar bija...jā vakar bija jautri (: Zinātnieku nakts vai nē, bet SZF rauj jumtu! Šodiena tika pavadīta jūtoties nedaudz apslimušam, bet nu tā gadās pēc jautriem vakariem. Un jā, šodien visu dienu strinkšķinājos. Meh, nesanāk kā gribētos, bet nu citu variantu nav, jātrenējās. Sagribējās noskatīties filmu - Fast Times At Ridgemont High.
Kārlis klausās The Doors un RHCP, viņam patīk Z un viņam nāk miegs.

Vispār sviesti notiek viss apkārt, ja tā nebūtu tad mums ar Unu nebūtu par ko runāt, bet nu par laimi, mēs pamanāmies iekulties dažen dažādās situācijās, kuras atrisināt var pārrunājot visu un izsmejoties.

Ak jā, jaunās HIMYM, MD HOUSE, COMMUNITY sērijas bija āsom, un jā mani pavilka - Shit My Dad Says, twitter konts ir ģeniāls, bet seriāls, kas ir bāzēts uz tā, ir ok, nav nekā superīga, bet var pasmieties. Ak jā, ja meklē foršu seriālu tad paskaties PETE VS WORLD, tas ir jauks un pasmieklīgs, vispar runājot par to laikam būtu jānoskatās pārējas sērijas, patlaban esmu palicis pie 3ās sērijas. Runājot par cīņu ar pasauli, kad beidzot būs Scott Pilgrim vs World pieejams kāda normālā kvalitātē, jo es to filmu jau labu laiku gribu redzēt.

Šodien pirmo reizi mūžā sēdēju Rīgas dzelzsceļā stacijā uz perona jumta. Tur ir āsom skats, un man patīk veids kā tur jāpakāpjas, nekas īpašs, bet jautrāk kā prosta kāpnes.

Vispār interesanti, cik dārgi ir remontēt apple produkciju, sāksim ar to, ka oficiāli nekāda servisa nav, bet nu labi, es atrodu vietu, kas ar to nodarbojas. Mana problēma bija vienkārši - austiņu kontakts bija nočakarējies. Labi aiznesu tur. A tur, tur man noplēsa 20ls par to. VNK WTF!? Like come on... nu nevar būt, ka tas bija tik sarežģīti, netā pat bija instrukcijas kā to var mājās izdarīt, mana vienīgā problēma bija tāda, ka man nebija mājās tāda lodāmura.

Šitas ieraksts ir tāds haotisks un nesakārtots, bet man ir slinkums domāt smukas pārejas starp dažādām domām, galu galā, kam ir domātas rindkopas?

Random lietas būs šeit:

Seko man twitterī
Klausies jauno, talantīgo grupu Black Apple Market
Man gribās konfekti
Cracked.com ir āsom smieklīgi
William Shatner padarīs visu smieklīgu

vienmēr var atrast par ko blogot. VIENMĒR. vienkārši vajag rakstīt par visu

Es studēju... Jā... man patīk...man ir daudz atbildību. Nekas, gan ar tām tikšu galā. Es lekcijās tweetoju un piedalos lidmašīnas pacelšanās simulācijās. Es zaudēju. Es pamostos no rīta un saprotu, ka ir brīvas 4 dienas. Es...es....es....


Nē, nevaru tikai tā. Vajag kaut kā smukāk.
Un atkal rudens pārņem zemi, aiz 207. kabineta loga var redzēt kā lēnām sāk dzeltēt koku lapas. Skat, viens jau pavisam dzeltenoranžs, aizsteidzies pārējiem priekšā. Bet ko gan tie pārējie kavējās? Nekas, laiks ies un arī tie nodzeltēs, bet pagaidām? Pagaidām tie atgādina par nu jau pagājušo vasaru, kura paliks atmiņā ar stopēšanu, pārgājieniem un Z. Jā, laikam patiešām visumā beidzot viss ir kārtībā. Viss ir nosēdies savās vietās. Un ja ne visā visumā, tad tajā visuma daļā, kura skar mani un Z. tā daļa ir tik skaista. Ka piena ceļš visā savā krāšņumā var iet dēt. Mēs esam foršāki!

Jā, es esmu kursa vecākais un man ir daudz atbildības un man patīk runāt, kas mani noved pie vēl vairāk atbildībām. Bet laikam jau ar to ir jārēķinās. Protams, ja es pēc visa šitā, kad pabeigšu nebūšu spējīgs dabūt darbu...nu tad teiksim tā...gadās dažādi nelaimes gadījumi ar uguni.

Heh, tik tiešām, es rakstīju un kaut ko uzrakstīju, cik tas svarīgs, vai mazsvarīgs laiks rādīs, bet es rakstīju, es pārvarēju savu nevarēšanu, nespēju saņemties rakstīt un uzrakstīju. Laikam jau par to vien man ir jājūtās labi.

Paklausies:

Metsatoll - Hundiraev
Pink Floyd - Comfortably Numb
Granātābolu Namiņš - Par pūdeli

Tā ir tikai mana dzīve

Šīs pēdējās dienas ir bijušas vienas no smagākajām manā mūžā...
Es neiešu detaļās kāpēc tā tas ir, bet pateikšu vienu, es esmu uz depresijas robežas. Paldies Dievam, ka man ir iemesls neieslīgt tajā. Es tur esmu bijis, un es negribu tur atgriezties. Tā vieta ir pārāk tumša un riebīga.

Es sen tur neesmu bijis un tas ir labi, vienmēr būt tam, kas ir smaidīgs ir grūti. Bet nekas, es to varu, jo galu galā tā ir tikai mana dzīve, es to varu uztvert kā gribu, un gan jau es izdomāšu, kā pagriezt šito visu situāciju tā, lai es spētu atkal būt smaidīgs. Bet patlaban es ārstēju sevi ar cigaretēm... Jā, es negribu to darīt, jā tas ir pretīgi, bet jā tas man kaut nedaudz palīdz, brīdis kurā dūmi atstāj manas plaušas un nonāk gaisā, tas ir tik skaists... kā dūmi gaisā izplēn, gluži kā manas emocijas pēdējā laikā.

Bet es esmu priecīgs par daudz ko, vienkārši šī ir tā retā reize, kad ir vairāk negatīvā nekā pozitīvā. Protams bija jauki vakar dabūt otro vietu orientēšanās sacensībās ar Aleksandru un Mārtiņu... pēc tam bija jauki saskandināt prozit konfektes...

Labi... es sakodīšu zobus un turpināšu būt smaidīgs...jo tā ir tikai mana dzīve

Intervija ar kādu

Kā var definēt vēlmi? Kā var definēt apņemšanos? Kā var definēt vēlmi apņemties?

Pulkstens kārtējo reizi ir pārgājis pusnaktij, mani solījumi sev atkal izgaist tukšā gaisā; Tu esi slima, bet atpūties. Nopūta. Varbūt pārdot dvēseli sātanam? Varbūt dievam? Nolaisties viszemākajā vietā, lai pēc tam jūras līmenis šķistu himalaju virsotne.
Precizitāte... tā nav īpašība. Tas ir talants, man tāds te ir, te nav. Biežāk nav, nekā ir. Produktivitāte arī nav manā stiprā puse. Varbūt esmu neprecīzs, neproduktīvs cilvēks? Bet kādēļ tad es esmu? Kaut ko jau es producēju, bet ko? Es nerunāju par CO2 un tādām lietā, bet par kaut ko nopietnāku. Kas būs savādāks, kad manis nebūs, kas būs savādāk, kad tevis nebūs, ja vien tu neesi slavens... Nekas! Protams cilvēki sēros, bet tas pāries.

Depresija? Nav tādas. Pārdomu vilnis? Jā, varētu to tā saukt. Drīzāk intervija ar sevi.

Emocionāls ieraksts

Scar tissue that I wish you saw
Sarcastic mister know it all

Es šodien jūtos tā it kā mani mēģinātu saraut n-tajās daļās. Un tas nav saistīts ar cilvēku egoismu, tas ir saistīts ar absolūtu nevēlēšanos saprast, ko otrs cilvēks domā, ko jūt, ko grib. Varbūt, ka es reaģēju par asu, bet es asi reaģēju tikai tad, kad esmu ilgstoši provocēts. Šinī brīdī viss, ko es vēlos ir aizbēgt no sevis un no visiem izņemot viena cilvēka.

Nē, man nav depresija... man ir tikai liels stress kombinācijā ir šausmīgi sliktu garstāvokli.

Centuries are what it meant to me
A cemetery where I marry the sea
Stranger things could never change my mind
I’ve got to take it on the otherside
Take it on the otherside
Take it on
Take it on