Maziņš brauciens uz Poliju

Daži no Jums jau noteikti zina, ka mēs ar Zani šonedēļ bijām nelielā ceļojumā ar stopiem, plāni mainījās un galamērķis arī, taču par visu pēc kārtas.
Sākās viss pavisam mierīgi pirmdienas rītā, kad soma jau bija sakrāmēta viss sagatavots, devos uz tikšanos ar Zani centrā, kur abi secinājām, ka vēl ir dažas pēdējās lietas, kas jānopērk - Eiropas autoceļu karte, dzeramais ūdens, šņabis(tā nozīmē tekstā parādīsies vēlāk), šokolāde un salvetes. Kad šie pēdējie pirkumi bija izdarīti mēs devāmies uz autobusu, kas aizveda mūs uz pagriezienu uz baložiem, kur arī uzsākām savu braucienu eiropas virzienā.
Pirmais, ko mēs izdarījām, bija paņēmām lapu no a3 bloka, kas man bija līdzi un uzrakstījām "LIETUVA". Stāvējām un stāvējām, un vēl aizvien stāvējām, bet tā arī neviens nevēlājās mūs nekur vest, kaut gan mašīnu ar Lietuvas numuriem bija gana daudz, tāpat kā Poļu. Acīmredzot, ap mums bija slikta karma, un mēs tikām ignorēti. Taču, tā vietā, lai padotos mēs, vienkārši, nolēmām atvadīties no zīmes un stopēt tāpat, it kā ideja laba, taču atkal neviens neņēma, līdz brīdim, kad es pat twitterī biju paspējies ierakstīt, ka Bauskas šoseja nav pārāk draudzīga mūs paņēma pirmā mašīna, kas gan nekur tālu mūs nepaveda un izmeta kādus kilometrus 10 tālāk, pēc tam diezgan ātri dabūjām nākamo braucienu līdz Iecavai, kur vēl viens ātrī paņēma un aizveda līdz Bauskai. Un tur atkal iesākās melnā strīpa, jo neviens negribēja ņemt, tādēļ lēnā garām kātojām uz Lietuvas pusi, kopā noejot, apmēram 13km jau labu gabalu Lietuvas teritorijā, kad par mums apžēlojās, kāds Lietuvietis, kurš brauca no Latvijas, kur tikko bija nokāpis no Stokholmas kuģa. Viņš nebija pārāk runātīgs un tā nu braucām līdz pagriezienam uz Kauņu, jo tālāk viņa plānos bija Viļņa. Par laimi šeit mums nebija daudz jāiet un arī, kad nonācām punktā, ko abi atzinām par stopēšanai labu esam nebija pārāk ilgi jāstāv ar izstieptiem īkšķiem, līdz mūs paņēma mašīna. Šajā brauca jauns lietuvietis, kurš vēl nesen bija 2 gadus strādājis Laimā, bet dienā, kad viņš mūs paņēma bija viņa pirmā darba diena jaunajā darbā, kas ir strādāt firmā, kas izplata miežus alus raudzēšanai, tādēļ loģiski, ka liela daļa mūsu sarunas ceļā līdz Kauņai grozījās par un ap dažādiem aliem, ko viņš ir dzēris, ko mēs esam dzēruši un kādi tad ir tie garšīgākie, tāpat aprunājām to, ka Lietuvas piens tomēr ir garšīgāks par Latvijas, runājot tīri par veikalā nopērkamo sortimentu.
Ar visu to, ka bijām nogājuši jau 15km mūsu pastaigas vēl nebija ne tuvu beigām, jo tuvojās tumsa un nevienam nebija vēlmes aplaimot mūs ar braucienu uz Polijas pusi, tādēļ pieņēmām vienīgo loģisko lēmumu šādā situācijā - lēnām iet uz priekšu, paralēli stopējot. Tiesa pirms tam vietējā statoilā bijām nopirkuši kaut kādu vietējo aliņu, kas ir redzams arī bildē. Tā bija vēl viena no mūsu mīļām nodarbēm šajā braucienā dzert maksimāli daudz un dažādus alus, jo nu tas ir tāds fenomenāli jauks dzēriens.
Lai nu kā, mēs gājām un gājām, un gājām un gājām, līdz sapratām, ka reāli daudz tālāk mēs paiet nevarēsim, jo sākam atpūsties pēc pārāk īsām pauzēm. Tādēļ mēs sākām lūkoties pa labi un pa kreisi, līdz atradām kādu pamestu šķūni ar caurām sienām, un siltuma saglabāšanas spēju kā papīra kastei antarktīdā, taču citas izejas nebija un tajā vismaz bija neliels aizvējš, tādēļ likāmies vien uz auss, cieši saspiedušies ar cerību, ka no rīta vispār pamodīsimies un ka neapsaldēsim nekādus iekšējos orgānus. Par nakti nav neko daudz ko teikt, kā vien to, ka nācās mosties gana bieži, jo ķermenim ir tāda ļoti laba īpašība, lai cilvēks nenomirtu no hipotermijas viņš pats pamostās. Bet nu, kad beidzot pienāca rīts un bija laiks celties līdz ar sauli, mēs abi sapratām, ka nu aukstums ir bijis nopietns, jo man, personīgi, bija gŗūti attaistīt savu guļammaisu, jo rokas vienkārši drebēja tik smagi, ka tas neizdevās.
Un šī ir arī tā vieta, kur stāstā ienāk šņabis, jo jau izbraucot mēs zinājām, ka mums potenciāli var gadīties smagi nosalt un, lai arī to nevar dzert pirms miega, lai būtu viegli gulēt, jo tas būtu īsākais ceļš uz vispārēju ķermeņa atdzišanu, to var ļoti labi dzert no rīta, kad ķermenis kustēsties, jo tas uzlabo asinisriti un palīdz cilvēkam atgūt sajūtu rokās un kājās.
Lai kā arī tas nebūtu, mēs paēdām brokastis un devāmies uz šoseju, kur kādu stundu dabūjām gaidīt, paralēli vingrojot, līdz mūs paņēma Lietuvietis, kam bija problēmas ar visām valodām , izņemot lietuviešu, bet nu kaut kā mēs sapratāmies un viņš spēja mūs nogadāt līdz Marijampolei, kur sākās mūsu ceļojuma, manuprāt, pati foršākā daļa, jo pēc neilgas sēdēšanas tur pie mums apstājās Audi A6 ar Polijas numuru, kurā sēdēja čalis ap 30, kurš uz mūsu jautājumu vai viņš brauc uz Poliju atbildēja - Jā, līdz Varšavai.
Izrādijās, ka mūsu šoferi sauc Pjotrs, viņš jau pāris gadus strādā Latvijā, un viņam ir ļoti labas angļu valodas prasmes. Tā nu mēs runājamies visu garo braucienu, smēķējām un apstājāmies makdonaldā, kur viņš mums uzsauca bigmaku ar visu to, ka mēs izteikti protestējām pret to. Tāpat viņš mums nopirka ūdeni un tad, kad iebraucām Varšavā izrādīja vienu lielveikalu, kurā veļ nopirka mums sabiedriskā transporta biļetes. Būtībā viņš bija cilvēks, kas atjaunoja mūsos ticību, ka stopējot var satikt vienkārši fenomenālus cilvēkus, jo nevienā brīdī mēs nelūdzām viņam kaut ko mums pirkt, viss bija viņa ierosinājumi un uzstājība.
Viena lieta, kas Jums ir jāsaprot par Varšavu ir tas, ka tā ir GIGANTISKA it īpaši latviešiem, kas ir pieraduši pie tā, ka Rīga ir lielpilsēta, jo lai arī teorētiski nav grūti ar autobosu aizbraukt līdz tālākajam punktam varšavā ir jāsaprot, ka stopēt tur vēl nevar un tad nākas iet un iet un iet, līdz ir kaut nedaudz stopējams ceļš. Un šeit sākas stāsta smagā daļa.
Tātad situācija ir šāda - abi divi esam nedaudz miegaini, taču kopumā vel lietojami, sēžam šosejas malā un stopējam līdz apstājas smagais, kurš saka to, ko mēs labi zinām - paņemt var vienu, bet braucot līdz Poznaņai. Fiksi domājot nolemjam, ka lai Zane brauc ar šo, es mēģināšu dabūt citu mašīnu. Tā nu es stāvu ceļa malā stopēju viens pats, līdz man zvana Zane. Izrādās, ka šis šoferis braucot cauri visai Vācijai un varot viņu dabūt līdz Parīzei, kas nu it kā būtu fenomenāli jauki, bet ir tāda maza problēma, ka es palieku pie Varšavas. Un šoferis pa rāciju nespēj sarunāt citu smago, kas arī brauktu uz Parīzi, tādēļ šis plāns pamazām atkrīt un Zani izliek pie Sohāževas, kur es drīz pievienojos, un ar to mašīnu kurā es esmu izsēžam nenormālu korķi un ejam stopēt tālāk uz Poznaņu. Bet nu pirms stopēt nolemjam paņemt nelielu pauzīti un izdert kadu Poļu aliņu benzintankā, pacik Pjotrs mums riktīgi ieteica Tyske, tad arī paņemam to - ja godī tas bija vienīgais alus, kas man likās tiešām negaršīgs no tiem, ko es dzēru Polijā. Bet nu atpakaļ pie tēmas. Tātad izejam uz šosejas un pēc kāda brīža apstājās busiņš ar diviem poļu strādniekiem, kas šķietami brauca no smagas dienas stroikā. Brīdī, kad viņi saprata, ka poliski ar mums komunicēt īsti nevarēs varēja just smagu vilšanos viņos, jo vienīgā valoda, ko kaut attāli mēs visi varējām izmantot bija krievu, kas man bija reizes 5 labāka kā nabaga polim, kurš smagi centās izmocīt dažādas frāzes. Pacik es sapratu, ka šie ir konkrēti futbola fani man uzausa atmiņā Pjotra teiktais, ka Poznaņā latviešus varētu mīlēt, jo tur spēlē Rudņevs, kurš turienes futbola klubam esot zelta vērtē. Kad pieminēju Rudņeva vārdu varēja dzirdēt aizrautīgu čalošanu poliski, līdz nedaudz nokaunējies vadītājs mēģināja krieviski pastāstīt cik lieliski viņš spēlējis pret Juventus. Taču kopumā ar šiem proletāra parstāvjiem nesanāca garas sarunas, bet nu izsēdināja viņi mūs Vrešinā, kas ir aptuveni 30 km no Poznaņas, tas nebūtu nekas daudz, ja nebūtu 10 naktī, kad jau ir tumšs un mūsu smadzenes arī ir nedaudz aptumšojušās. Jo tajā brīdī mums šķita, ka tā ir ļoti ģeniāla ideja doties uz autobāni, iet gar tu un stopēt, kas beidzās ar to, ka neviens mūs nepaņēma līdz pie mums apstājās ceļu drošības dienesta mašīna, kas kko stāstīja, cik ļoti tā nedrīkst, bet nu man vismaz par to bija absolūti vienalga, jo viņš aizveda mūs līdz 1km attālumā esošajam mašīnu atpūtas laukumam. It kā 1km nav daudz, bet nu pēc tam, kad mēs bijām nogājuši jau kādus 8km no Vrešinas tas šķita ģeniāli. Lai nu kā, arī tajā stāvlaukumā nebija īsti, kur gulēt, jo toletēs, kur silts nevarēja īsti gulēt, jo tur bija kameras un man bija smagas aizdomas, kas mūs atkal apciemotu kaut kādi cilvēki uniformās, tādēļ par guļasvietu tika izraudzīts bērnu laukumā esošs objekts, kurā vismaz bija aizvējš galvai. Lielā pozitīvā lieta šai naktij bija tā, ka mēs bijām tuvāk dienvidiem, jo izrādās, ka pirmajā naktī tur, kur mēs bijām bijuši temperatūra naktī bija +1 grāds, ka ja tā padomā retrospektā nav tā ļoti labi gulēšanai. Taču šeit jau temperatūra bija ~+5 grādi, kas bija nedaudz labāk, bet šā vai tā no rīta pamodāmies dreboši un izgājām līdz izbrauktuvei no autostāvvietas, lai stopētu, un atkal mūsu draugi - ceļa drošībnieki mūs aicin'jaa atgriesties stāvlaukumā. Pacik mums šis stāvlaukums neizraisīja tik siltas jūtas, kā šiem drošībniekiem, mēs vienojāmies par plānu - doties uz mazo šoseju, kas caur Neklu aizvedīs mūs līdz paralēlai šosejai, kur mēs tiksim uz Poznaņu. Un ziniet, šis plāns arī izdevās lieliski - smagais mūs aizveda līdz šosejai un normāls vieglais aizveda līdz Poznaņai.
Beidzot mēs bijām tur, tagad mūsu sākotnējā plānā bija atlikuši tikai 2000 km vienā virzienā un 3000 otrā. Bet nu pēc nelielas pastaigas līdz šosejai mēs sapratām, ka vēl pāris naktis uz aukstas zemes viennozīmīgi beigsies ar to, ka mūsu nieres izdomās pielāgoties zemes temperatūrai, kas pats par sevi būtu jauki, ja vien tas nebūtu cieši saistīts ar mūsu potenciālu nāvi. Bet tas tā, galvenais ir tas, ka mēs nolēmām, ka esam siltā vietā, ar nedaudz naudu un vēlmi atpūsties, tā nu mēs pavadījām visu dienu staigājot pa Poznaņu domājot, kur pārlaist nakti un kā tikt atkaļ uz Rīgu vairāk neguļot uz zemes. Jo fakts bija tāds, ka mums nebija paklājiņu, ja tādi būtu bijuši līdzi tad iespējams mēs vēl atrastos kaut kur eiropā, taču ir kā ir un mēs nolēmām palikt jauniešu hostelī Poznaņā un vēl vienu dienu izstaigāt visu pilsētu vakarā braucot uz rīgu ar mašīnu, kas tika atrasta iekš carpool.com (vai kkā tā bija tā adrese, google- carpooling).
Ja godīgi tad Poznaņa pēc šī brauciena, viennozīmīgi, ir kļuvusi par vienu no manā mīļākajām pilsētām, jo tajā lieliski savijās gan vecais, gan jaunais. Un priekš manām patriotisma jūtām ir patīkami, arī šeit uz ielas tirgo tādus pašus sūdus, ka Latvijā - lētās saulesbrilles un citus sviestus. Nekur jau laikam no tā neaizbēgs, bet tas veids kā tirgo un kas tirgoja ļoti atgādināja Rīgu un centrāltirgu. Tāpat ir jāsecina, ka Poznaņa nav pārāk iecienīta tūristu vidū, jo nu mēs sastapām ļoti maz tūristu un visi vietējie uz mums diezgan izteikti blenza un varēja bieži dzirdēt vārdus - Turisti.... kad mēs gājā garām.
Es varētu izplūst garās detaļas par to, ko mēs darījām pilsētā, bet nu teksts jau ir garš un man vēl tas ir jāpabeidz tādēļ iztiksim ar šādu īsu frāzi - Izbaudījām Pavasari. Jo tas tiešām bija viss, ko tur bija vērts darīt, jo bija silts, bija forši un mēs esam jauni, iemīlējušies un forši.
Taču atpakaļ ceļš arī ir neliela epopeja, ko vēlos pastāstīt, jo mašīna, kas bija sarunāta sākotnēji solījās būt 7os. Tad pa dienu paziņoja, ka drīzāk jau 8os, un tad pus astoņos paziņoja, ka nu ātrāk par 10iem toč nebūs. Un ieradās 23.30. Tāpēc mēs ar Zani sēdējām zālītē vietējā maskačkā, ēdām vafeles un spēlējām karātavas. Par laimi neviens mūs nepiekāva, bet pie mums pienāca divi vietējie jaunieši ap kādiem 16-17 gadiem, kas bija ieinteresēti par to, kas mēs esam, un ar viņiem bija interesanti parunāties (un jā vienam no viņiem bija gari mati), bet pats foršākais bija tas, ka sarunas beigās viņi pateica, ka gribētu būt tā kā mēs.
Bet nu tad, kad beidzot mūsu auto ieradās izrādījās, ko to vada hipijisks krišnaīts, kura mašīna bija pārkrauta ar celtniecības materiāliem un kurš nebrauca ar ātrāk par 110km/h, kas ir ļoti kaitinoši uz Polijas ceļiem, kur cilvēki normāli lido ar vismaz 170km/h . Bet nu jā, Rīgā pēc smaga brauciena bijām otrā dienā 19os. Un pēc tā visa tomēr vakarā aizgājām uz SIA RADIKAL albuma prezentācijas koncertu, kur es piebeidzu savu sprandu tik ļoti, ka man ir aizdomas, kur tur varētu būt kāda nopietna trauma un man vēl šobrīd smagi džinkst ausis, bet kopumā man ir jāsaka, ka šis bija labākais ceļojums manā mūžā un man beidzot ir paņemti geokeši arī ārpus Latvijas.
Bildes varēs redzēt manā draugiem.lv galerijā, bet to ir maz, jo foto aparāts lādējās ārā. Paldies tiem, kas izlasija visu šo te :)
PS. Poļi ir totāli forši un ļoti labi ņem stopētājus.