Zibenīgi lēna akcija

Šis ir aicinājums visiem mārketinga, PR un visu citu sabiedrisko jomu spečukiem. Ja Jūs nezinat, ko nozīmē kāds vārds vai darbība, tad lūdzu noskaidrojiet pirms sākat to izmantot savās kampaņās.
Mana lielā sāpe ir ar vārdu "Flashmob", tulkojumā - "Zibakcija".
Tas nozīmē ātru akciju, par kuru neviens neko nezina līdz notikšanas brīdim, nevis tāda, kas tiek izreklamēta pa n-tiem kanāliem un 20 minūtes pirms akcijas sākuma ir savākušies skatītāji un daži dalībnieki. Nē dārgie draugi, tā ir performance, tā ir izrāde, bet tas nav flešmobs. Flešmobs ir kaut kas negaidīts, kas pārsteidz cilvēkus. Tāda ir doma, tā tas darbojas. Organizatori ir slēgta grupa ar informācijas izdali uz "need to know" bāzes. Iedaboniet to savās galvās, jo šobrīd Latvijā vārdam flashmob ir ļoti slikta pēcgarša, jo katrs sevi cienošs reklāmists domā, ka ir oriģināls rīkojot izreklamētu flashmobu.
Tātad vienojamies, vai nu taisiet flashmobus tā kā tos jātaisa, vai taisiet tos savādāk, bet šitā tā lieta neiet krastā.

Labdarība un tautas morālais tukšums

Esmu pārliecinās par to, ka Latvijā cilvēki jūtas vainīgi par to, ka viņu dzīves ir nepiepildītas bedres ar neīstenotām vēlmēm un nereāliem sapņiem. Tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es redzu faktam, ka cilvēki turpina ziedot pilnīgi katram iespējamajam iemeslam kāds ir iedomājams. Jā, es saprotu, ka smagi slims bērns ir traģiski, bet ir daudz smagi slimi pieaugušie, kam neviens neko neziedos. Ir daudzi smagi slimi veci cilvēki, kam neviens neziedos. Apbrīnojami ir tas, ka vienmēr atradīsies kāds, kas argumentēs, ka "Bet bērnam visa dzīve priekšā..." Jā, un 25 gadus vecam cilvēkam, kas ir izmācījies universitātē par valsts naudu un būtu lielisks papildinājums valsts budžetā neatradīsies, bet kādam mazam, slimam bērnam, par kuru visu mūžu vajadzēs rūpēties un kurš potenciāli nekad nespēs ieiet darba tirgū, jā par to ir jāziedo. Es reizēm gribētu saprast loģiku, kas valda šo cilvēku galvā, jo es atsakos ticēt, ka viņi ir tik naivi, lai patiešām neredzētu to, ka rīkojas kā absolūtas aitas. Un jā, bērna nāve, ciešanas ir traģiskākā lieta, kas var būt, BET tam ir jātiek pāri, daudzi tam tika pāri, daudzi tam tiks pāri, tāda ir dzīve. Un kādēļ bērna dzīve ir jāvērtē tik daudz reizes augstāk kā jauna pieaugušā, vai pat veca pieaugušā dzīve? Es nespēju saskatīt racionālu pamatojumu tam. Vai tā būtu vēlme aizpildīt tukšumu, kas rodas ar apziņu, ka mēs dzīvojam valstī, kam ir absolūti nospļauties par cilvēkiem un to ciešanām? Vai tā ir vēlēšanāš kompenesēt par to, ka pret saviem bērniem izturejāmies kā pret boksa maisiem? Vai varbūt kāds tā kompensē kādu citu bērnības traumu? Lai kas tas būtu tas nav loģiski. It īpaši mani fascinē, ka ja pie palīdzības lūguma kās ieraksta loģisku komentāru, kas ierosina paņemt kredītu vai ko tamlīdzīgu. Attieksme ir tāda it kā tas cilvēks būtu atbildīgs pie aids, sifilisa un gonorejas rašanās.
Šis ieraksts nav pret labdarību, tas ir pret iemesliem kādēļ cilvēki nodarbojas ar to. Pareizi motivēta labdarība ir vērtīga, bet tāda, kas kompensē paša dzīves tukšumu, tā ir tukša un vērtīga tikai monetāri, kas ir svarīgi, bet varētu palīdzēt tik daudziem citiem arī.