Sociālais reālisms, kad Tu izkāpjot no tramvaja iekāp suņa sūdā un nolamājies. Ne skaļi, bet tā zem elpas, bet pietiekami, lai to dzirdētu aiz tevis nākošā sieviete un sāktu skaļi stāstīt savai padzīvojušajai draudzenei cik briesmīgi mūsdienās visi runā, bet kad pati ar kāju iekāpj tajā pašā, nu jau slavenajā sūdā, tad pa visu ielu atskan skaļš: "B....."
Viens solis bezdibenī ir kontrolējams risks, bet divi, tad ir kontrolējami vienīgi kliedzieni. Bet vai ir vērts meklēt kontroli? Varbūt vajag nolamāties, varbūt vajag nosaukt sūdu par sūdu, lai sūds saprot, ka ir sūds. Galu galā ir daudz teicienu par sūdiem. Protams, tā nav labākā tēma par ko runāt, bet tā ir būtiska, jo daudzas lietas mēs varam reducēt uz sūdiem.
Sūdīga valdība! Sūdīga alga! Sūda priekšnieks! Sūdi, sūdi, sūdi, sūdi.
Un atkārtojot šo vārdu tik daudz reizes pazūd tā jēga, pazūd tā sitiens, pazūd asociācijas, kas ir saistītas ar šo vārdu. Un sūds paliek sūdīgs, jo vairs nespēj pildīt savu funkciju.
Un tas arī ir sociālais reālisms, ka pat negatīvisms paliek tik pierasta lieta, ka zaudē savu efektu.
Lai dzīvo dubulti standarti un negatīvisms. Divas lietas, kas padara mūsu dzīves reālākas un sūdīgākas.
