Dzīve ir jocīga, katru dienu kaut kas notiek, bet tā sekas mēs novērtējam tikai pēc krietna laika. Arī šodien es izdarīju kaut ko tādu, kā pozitīvās vai negatīvās sekas es spēšu novērtēt tikai pēc krietna laika.
Ir grūti aiziet no kaut kā saprotot, ka Tu esi zaudējis un neesi izdarījis savu labāko darbu, bet droši vien, ka labāk aiziet ir pirms viss ir pavisma dirsā. Tieši tāpēc arī šāds lēmums.
Ticiet man, es izbaudīju katru mirkli, bet pienāk brīdis, kad jāatvadās no krēsla. Un es ceru, ka tas ir uz labu gan man, gan visiem pārējiem, ko šis lēmums skar.
Man, jo tādā veidā man paverās daudzi citi projekti, kuriem man savādāk nebūtu ne laika ne iespējas pievērsieties.
Citiem, jo es biju galīgi garām un tagad būs labāk, tas ir pats par sevi saprotams un savādāk nemaz nevar būt.
Ai, patiesībā šis viss ir tik jokaini, bet reizē pašsaprotami. Un pats foršākais, tagad man būs daudz vairāk laika, ko pavadīt ar meiteni, ko es mīlu no visas sirds - Zani. Un jā, viņu es mīlu vairāk par visu pasauli, es varētu rakstīt kaut 10 stundas par to cik svarīga viņa man ir, bet visiem izņemot Viņu, tas būtu garlaicīgi. Tādēļ paliksim vien pie tā, ka viss, kas notiek ir uz labu un - Show Must Go On.
ceturtdiena, 2011. gada 26. maijs
pirmdiena, 2011. gada 16. maijs
Turpinot tēmu par cilvēku aprobežotību.
Iesākšu ar pavisam parastu joku - Pamosties ar seksu ir lieliski mājās, bet šausmīgi cietumā.
Bet nopietni, mans iepriekšējais bloga ieraksts bija gana populārs un es pilnīgi palieku pie visa, ko es tajā uzstādīju. Bet vēl joprojām man nav skaidrs, kāpēc cilvēki uzskata, ka viņi ir vienīgie, kas ir pelnījuši publicitāti. Un protams, ka miljons un viens komentētājs man centīsies apgalvot, ka nē, nu redzi mēs hetero, mēs neejam gājienos, un nepropogandējam savu orientāciju. Jā, taisnība, bet jūsu veida attiecībās ir katrā otrā video klipā, ko rāda MTV, katrā grāmatā ir kādas hetero attiecības, nav brīnums, ka Jums tas nav vajadzīgs.
Kas ir briesmīgi ir tas, ka es esmu hetero, bet man ir savā ziņā kauns par tādu būt, jo apkārt man ir tik daudz cilvēku ar atmirušām smadzenēm, kuri to vien jēdz kā nīst.
Šodien es nolēmu nedaudz paeksperimentēt, un TVNET pasekot līdzi komentāriem pie viena raksta un pats iesaistīties diskusijā. Kā arī pēc tam veikt nelielu kontentanalīzi komentāros (jā, es zinu, ka komentāri ir miskaste, bet šī ir bik savādāka diskusija).
Tātad, par eksperimentu trusīti izvēlējos rakstu - http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/377764-latvija_esot_viena_no_homoseksualiem_nedraudzigakajam_valstim
Brīdī, kad es skatījos, pie raksta bija 76 komentāri, no tiem 54 ir ar negatīvu nokrāsu pret minoritātēm. Liela daļa no šiem negatīvajiem komentāriem izteica domas, kā piemēram - Lepns par Latviju, Vismaz kaut kur esam pozitīvi.
Man tas acumirklī iededzina divas sarkanas gaismiņas smadzenēs, pirmkārt - cilvēki vēl joprojām ir sasodīti aprobežoti, otrkārt vai tiešām šis ir labākais veids kā celt patriotismu? Tāpat ir ļoti interesanti pavērot to kā cilvēki vienoti izsaka viedokli, ka būtībā tas jau viss būtu ok, ja vien nebūtu kaut kādu gājienu uz ielas, vai ja viņi uz ielas neskūpstītos. Okey, dekonstruēsim šo lēnām - Gājieni, jā tā nu gan ir problēma, ja vienīgi nebūtu - blondīņu gājiens, augstpapēžu kurpju gājiens, pliko skrējies.... respektīvi regulāri notiek dažādi stulbi gājieni, kādēļ, lai pride atšķirtos? Otrkārt, skūpstīšanās - nu mani hetero biedri, cik bieži jūs uz ielas skūpstījušies esat? Varat neatbildēt es zinu, ka daļa no jums nevar saskaitīt, tik pat liela daļa nekad nav skūpstījušies. Un ja jau mēs varam skūpstīties, tad kādēļ, lai citi to nevarētu? Nu nav tas īsti godīgi, galu galā mīlestība parādās visur.
Un tagad pie manas mīļākās daļas, es ierakstīju nelielu komentāru:
Ehh, kur lai ķerās klāt, ok, ignorēšu atklāto stulbumu, par tiem skolotājiem, nu gribu redzēt kā sitīs sava dēla jauko matemātikas skolotāju. Bet nu pēdējais komentārs ir garš un komplicēts. Teorētiski taisnība, ja hetero iesim ielās un teiksim - go 69 yey, jā mūs nosodīs. Bet tagad padomājiet, ko īsti popularizē pride gājieni? Viņi nevienā brīdi nepopularizē, ko viņi dara gultā, viss, ko viņi gājienos dara ir parādās savā draugu barā un veicina to, lai visi ir draudzīgi. Un ja godīgi, tad viņi ir tiešām draudzīgi. Un noteikti ne tik aprobežoti, kā liela daļa sabiedrības.
Doma par to, ka šāda reakcija ir, jo homo ir uzbāzīgi. Nu arī vājš arguments, jo citās valstīs viņiem nav nepieciešamības tādiem būt, viņi vienkārši tiek akceptēti. Un šeit jau arī tā uzbāzība ir tik vien, lai beidzot cilvēki saprastu, ka tolerance nav jaunas kūkas nosaukums, bet gan kaut kas, ko vajadzētu ievērot ikdienā. Galu galā tik daudzi ir politkorekti, nesakam nēģeris, sakam afroamerikānis, un tas ir pareizi, es pilnīgi tam piekrītu, tāpat mēs nosodām skinheadus un citus radikāļus, bet kāpēc tik daudzi paši ir iekšējie vēl lielāki mēsli? Jo tikai mēsli ņems līdzi mēslus, lai mestu tos virsū citiem, gan verbāli gan fiziski.
svētdiena, 2011. gada 8. maijs
Es gribētu būt gejs tikai, lai kaitinātu homofobus
Jā, virsraksts man šķiet pasaka visu.
Šodien es tā ļoti smagi uzcepos par vienu rakstu tvnet, jeb precīzāk par komentāriem pie tā. Un jā, es apzinos, ka cepties par komentāriem ir tik pat sakarīgi kā lūgt neredzamam draugam palīdzību krīzes situācijās, bet ne par to ir stāsts.
Tātad ir neliels raksts - http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/376111-proteste_pret_homoseksualitates_skaidrojumu_macibu_gramata
Iesākumā par pašu rakstu - Vai tiešām šī diskusija vēl joprojām ir vajadzīga - ir acīmredzami skaidrs, ka seksuālās minoritātes ir absolūti pieņemama lieta. Viņi nebojā maziem bērniem prātus un nesapūdēs pilnīgi visu morāli pasaulē. Nē, jo viņi ir par sevi un viss. Tas pats par viņu gājienu, kāpēc motociklisti var braukt gājienā, visi, kas grib var, bet lūk geji, lesbietes nē? Nu nav tā, ka mazais Jānītis ieraugot divus vīriešus bučojoties izdomās, ka viņam ir jāmēģina ielīst Pēterīša biksēs. Nu nebūs tā. Kā arī es nekādā gadījumā neuzskatu, ka ir jēdzīgi likt cilvēkiem justies pretdabīgi par to, kas viņi ir. Galu galā agrāk arī kreilība bija slimība, ko baznīca dzina ārā. Es nezinu kādēļ, bet man gribās vilkt ļoti spēcīgas paralēles ar to un pašreizējo attieksmi pret homoseksualitāti.
Tāpat ir interesanti aplūkot, kas parakstījuši šo vēstuli, tādēļ citēšu pēdējo rindkopu.
Vēstuli amatpersonām parakstījuši luterāņu un katoļu baznīcu pārstāvji - Zbigņevs Stankevičs un Jānis Vanags, kā arī baptistu līderis Pēteris Sproģis. To parakstījušas arī "Prieka vēsts", Septītās dienas adventistu draudzes, "Jaunās paaudzes" un citu reliģisko un vairāku sabiedrisko organizāciju pārstāvji.Luterāņi un katoļi - par luterāņiem es nezinu, bet katoļi gan. Jums dārgie katoļi nav ne mazāko tiesību pīkstēt kaut ko par morāles normām, vismaz turpmākos 100 gadus jums būtu jāsēž klusiem stūrī un jātur savus dzimumlocekļus prom no maziem bērniem, kas starp citu, ja nemaldos ir smagāks grēks par homoseksualitāti.
Prieka vēsts, Septītās dienas adventisti un Jaunā Paaudze - Super, sektas, kas izspiež no cilvēkiem naudu un hipnotizē viņus ar draņķīgu mūziku un vēl draņķīgākiem sprediķiem iebilst pret gejiem? Ļoti jauki, tikai žēl, ka pašas šīs sektas ir vēl briesmīgā sociālā stigma, ka tas ko tu dari savā guļamistabā.
Sabiedriskās organizācijas - Patīkami, ka rakstā nav pateikts kuras tieši. Aizdomas, ka tās ir tādas, kurām jau sen ir vēsture ar homofobiju.
Ar visu šo tirādi es cenšos pateikt, ka ir absolūti bezjēdzīgi censties bērniem nemācīt to, kas ir normāli. Jo bērni tāpat iemācīsies, kas ir homeseksualitāte, un daļa no viņiem to iemācīsies vēl vienkāršāk par pārējiem, jo sapratīs, ka pēc sporta dušās viņus uzbudina sava dzimuma pārstāvji. Un tas ir absolūti normāli.
Bet man ir vēl viena lieta, kas mani nokaitināja - komentāri.
Jā, kā jau teicu sākumā, tas ir bezjēdzīgi, taču nevaru atturēties.
Vienmēr, kad ir kāds raksts par homoseksualitāti jeb kādā formā cilvēki komentāros kļūst par puritānisma paraugbērniem un absolūtiem svētajiem. Jo galu galā jeb kas, kas neietilpst dažu šauru prātu izstrādātajās normās ir briesmīgs, un tad var lasīt dažādas pērles no cilvēkiem, cik viss šis ir amorāli un kā visi viņiem un viņu atbalstītājiem būs jādeg ellē. Uz to man ir pavisam vienkārša atbilde, kas ir joks, bet es tā arī jūtos - Ja elle nozīmē, ka Jūs būsiet paradīzē un man nebūs jāklausās Jūsu atsaldētās atziņas, tad JĀ! Es dodos uz elli. Un tad es domāju tālāk, visi šie komentāri ir izcili homofobiski, bet kas tad īsti ir homofobs?
http://www.selfhelpmagazine.com/article/homophobia
Šis ir ļoti interesants pētījums, kas pierāda to, ka homofobi ir lielā ziņā cilvēki, kas noliedz paši savu homeseksualitāti. Un izejot no pētījuma var izdarīt secinājumu, ka šādā veidā ieslēdzās viņu pašaizsardzības mehānisms, jo viņu smadzenes nav spējīgas pieņemt faktu, ka viņi varētu atšķirties no normas un lai pieradinātu sevi būtu "normālam" viņi sāk acumirklīgi verbāli un fiziski pazemot visu, kas viņuprāt atšķirās no normas.
Un jā, cilvēki mīļie, es neesmu gejs, bet ticiet man es gribētu būt tikai, lai pakaitinātu homofobus, kuri patiesībā ir īstie nelaimīgie šai stāstā, jo viņi nespēj būt, kas viņi vēlās būt - geji.
ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs
Gaidot Trolejbusu.
Cilvēki ir interesanti!
Šodien sanāca interesanta satikšanās -
(rakstīšu trešajā personā, jo man balsis teica, ka tas ir moderni)
Kārlis neuzkrītoši stāvēja trolejbusa pieturā, kā parasti iegrimis mūzikā un ignorējot pasauli, līdz pamanīja, ka viņam tuvojās cilvēks, kurš šķietami runāja krievu valodā. Šīs aizdomas strauji apstiprinājās, kad viņš uzsāka sarunu ar tipisko - A Ti možeš miņa s dvacet santjim pomogatj?
Uz ko sekoja Kārļa loģiskā un patiesā atbilde - Nē, man šobrīd nav naudas. Tālāk saruna iegrozījās līdzīgā virzienā ar lūgumu tādā gadījumā izpalīdzēt ar kādu smēķi. Arī šo lūgumu Kārlis bija spiests noraidīt, jo atkal - viņam vienkārši nebija, ko piedāvāt. Ap šo punktu sarunā Kārlis nolēma, ka laikam būtu laiks izbeigt šo dialogu, jo otrs cilvēks šķietami sāka kļūt ar vien bēdīgāks un Kārlim bija aizdomas, ka šīs bēdas varētu beigties ar otra cilvēka dūri Kārļa sejā. Taču nevienmēr dzīvē viss ir tik vienkārši izdarāms. Lai arī Kārlis pūlējās saruna tik viegli negribēja nomirt, jo otrs cilvēks ļoti veiksmīgi turpināja tēmu runājot krieviski, kas, par nelaimi, jāatdzīst nav Kārļa stiprā puse. Brīdī, kad šķita, ka fiziska konfrontācija ir neizbēgama otrs cilvēks pēkšņi uzdeva diezgan konkrētu jautājumu - A tjebe jestj probļemi s Ruskim?
Uz ko sekoja acumirklīga Kārļa atbilde, ka nē, absolūti nekādas. Otrs cilvēks iedegās, kā Maija saulīte, viņš uzreiz uzsāka garu garu monologu par to kā gan Latviešiem, gan Krieviem ir jādzīvo draudzīgi, jo tikai tā mēs kopā varēsim panākt kaut ko. Un ir stulbi naidoties tautu dēļ, protams, ka viņš to darīja miksējot gan latviešu, gan krievu valodas. Taču tā vai tā tas bija visnotaļ apstulbinoši, jo no visiem iespējamajiem situācijas risinājumiem, ko Kārlis bija savā galvā izdomājis. Šis, pavisam noteikti, nebija pat pirmajā simtā. Tā kā trolejbuss vēl joprojām kavējās Otrajam cilvēkam bija iespēja turpināt savu stāstu, ka patiesībā viņš esot Gruzīns, bet viņam esot ļoti daudz draugu latviešu un vispār viņam ļoti patīk latviešu kultūra un Latvija. Tad viņš jautāja Kārļa vārdu, šis jautājums jau bija izskanējis agrāk sarunā, taču tajā brīdī Kārlis vēl bija pieņēmis lēmumu, ka saruna vēl nav tik draudzīga, lai šādu informāciju izpaustu. Taču šinī brīdi bija situācija, kad šķietami pa seju vairs nevarēja dabūt un nebija iemeslu to nedarīt. Tā nu viņi abi formāli iepazinās un Kārlis uzzināja, ka Otru cilvēku sauc par Dmitriju. Pēc dažiem rokas spiedieniem un laipnībām Dmitrijam pienāca autobuss, ar kuru viņš aizbrauca, un Kārlis palika gaidot savu trolejbusu, kurš atnāca ar 10 minūšu kavēšanos.
Iespējams, ka Dmitrijs bija iereibis un šo sarunu neatcerēsies, iespējams, ka viņš patiešām tā jūtās, bet reizēm Kārlis ir pārsteigts par to cik nepareizi mēs kā cilvēki mēdzam novērtēt citus pēc pirmā iespaida. Katrā slēpjas kāda gudra doma, kāda ģeniāla ideja, tā vienkārši ir jādzird.
Abonēt:
Ziņas (Atom)