Gaidot Trolejbusu.

Cilvēki ir interesanti!
Šodien sanāca interesanta satikšanās -

(rakstīšu trešajā personā, jo man balsis teica, ka tas ir moderni)

Kārlis neuzkrītoši stāvēja trolejbusa pieturā, kā parasti iegrimis mūzikā un ignorējot pasauli, līdz pamanīja, ka viņam tuvojās cilvēks, kurš šķietami runāja krievu valodā. Šīs aizdomas strauji apstiprinājās, kad viņš uzsāka sarunu ar tipisko - A Ti možeš miņa s dvacet santjim pomogatj?
Uz ko sekoja Kārļa loģiskā un patiesā atbilde - Nē, man šobrīd nav naudas. Tālāk saruna iegrozījās līdzīgā virzienā ar lūgumu tādā gadījumā izpalīdzēt ar kādu smēķi. Arī šo lūgumu Kārlis bija spiests noraidīt, jo atkal - viņam vienkārši nebija, ko piedāvāt. Ap šo punktu sarunā Kārlis nolēma, ka laikam būtu laiks izbeigt šo dialogu, jo otrs cilvēks šķietami sāka kļūt ar vien bēdīgāks un Kārlim bija aizdomas, ka šīs bēdas varētu beigties ar otra cilvēka dūri Kārļa sejā. Taču nevienmēr dzīvē viss ir tik vienkārši izdarāms. Lai arī Kārlis pūlējās saruna tik viegli negribēja nomirt, jo otrs cilvēks ļoti veiksmīgi turpināja tēmu runājot krieviski, kas, par nelaimi, jāatdzīst nav Kārļa stiprā puse. Brīdī, kad šķita, ka fiziska konfrontācija ir neizbēgama otrs cilvēks pēkšņi uzdeva diezgan konkrētu jautājumu - A tjebe jestj probļemi s Ruskim?
Uz ko sekoja acumirklīga Kārļa atbilde, ka nē, absolūti nekādas. Otrs cilvēks iedegās, kā Maija saulīte, viņš uzreiz uzsāka garu garu monologu par to kā gan Latviešiem, gan Krieviem ir jādzīvo draudzīgi, jo tikai tā mēs kopā varēsim panākt kaut ko. Un ir stulbi naidoties tautu dēļ, protams, ka viņš to darīja miksējot gan latviešu, gan krievu valodas. Taču tā vai tā tas bija visnotaļ apstulbinoši, jo no visiem iespējamajiem situācijas risinājumiem, ko Kārlis bija savā galvā izdomājis. Šis, pavisam noteikti, nebija pat pirmajā simtā. Tā kā trolejbuss vēl joprojām kavējās Otrajam cilvēkam bija iespēja turpināt savu stāstu, ka patiesībā viņš esot Gruzīns, bet viņam esot ļoti daudz draugu latviešu un vispār viņam ļoti patīk latviešu kultūra un Latvija. Tad viņš jautāja Kārļa vārdu, šis jautājums jau bija izskanējis agrāk sarunā, taču tajā brīdī Kārlis vēl bija pieņēmis lēmumu, ka saruna vēl nav tik draudzīga, lai šādu informāciju izpaustu. Taču šinī brīdi bija situācija, kad šķietami pa seju vairs nevarēja dabūt un nebija iemeslu to nedarīt. Tā nu viņi abi formāli iepazinās un Kārlis uzzināja, ka Otru cilvēku sauc par Dmitriju. Pēc dažiem rokas spiedieniem un laipnībām Dmitrijam pienāca autobuss, ar kuru viņš aizbrauca, un Kārlis palika gaidot savu trolejbusu, kurš atnāca ar 10 minūšu kavēšanos.
Iespējams, ka Dmitrijs bija iereibis un šo sarunu neatcerēsies, iespējams, ka viņš patiešām tā jūtās, bet reizēm Kārlis ir pārsteigts par to cik nepareizi mēs kā cilvēki mēdzam novērtēt citus pēc pirmā iespaida. Katrā slēpjas kāda gudra doma, kāda ģeniāla ideja, tā vienkārši ir jādzird.