2012ā notikumu apskats Latvijā caur šķību prizmu

Janvāris

Latvija pamostās pēc jaunā gada paģirām. Saprot, ka TV3 un LNT tagad ir viens un tas pats īpašnieks. Notiek Muzikālās Bankas fināls un kā vienmēr tas interesē tikai pensionārus un pirmpubertātes vecuma cilvēkus.

Februāris

Sarkans! Sirdis! Mīli mani! Gaidām dzimstības pieaugumu novembrī un STS skaita pieaugumu tuvākajās nedēļās. Esmu pārāk slinks, lai meklētu statistiku, bet, diemžēl nelegālo abortu statistiku ir vēl grūtāk atrast.

Marts

Sievietes! Paģiras. Un tam visam pa vidu VID izdomā, ka jāiesniedz nulles deklarācija. Pozitīvais tajā visā ir tas, ka daudziem vīriešim nodokļu deklarācija pēc 8ā marta kļuva daudz vieglāk izpildāma.

Aprīlis

Visi mēģina būt komiķi, sanāk tikai dažiem!
Un jā, Lielais Kristaps, piešķiram balvas Latvijas topošajiem filmu meistariem, kuri par talantu uzskata filmēt kā cilvēki ēd picas un jā! Visam jābūt melnbaltam. Jo mēs esam mākslinieki un mūs neviens nesaprot... tā, kur ir tā Kultūrkapitāla Fonda nauda?

Maijs

Mēs esam brīvi! Atkal! Un mums ir bruņotie spēki... varbūt ejam pastaigā arī reģionos. Bet nu tā izvairamies iet pārāk tuvu Krievijas robežai, tas tā, lai nepārprot. Jo tieši pēc 4ā maija nāk 9ais maijs, kurā ir sajūta, ka runāt valsts valodā ir bīstami veselībai un zobu skaitam.

Jūnijs

Geji! Geji visur. Glābiet mūsu bērnus. Lai mans bērns labāk redz kā mans vīrs mani sit un spārda, nevis kā divi mīloši vīrieši skūpstās. Ak vai cik pretīgi. Un jā, tad dodamies mežā un nodarbojamies ar iereibušu, nedrošu seksu, jo vajag taču, lai arī martā dzimst bērni, nu tā ap 8o martu?
Un pēc jāņiem pie mums atbrauc Hilarija Klintone. Ak šie briesmīgie Amerikāņi bāžās visā pasaulē par policistiem... ne kauna ne goda

Jūlijs

Liepajā ir Latvijas Olimpiāde? Liela daļa Latvijas šokējas uzzinot šo faktu, bet nomierinās saprotot, ka viņiem nekas nav jādara lietas labā, un var turpināt kasīt pautus un skaļi kliegt uz ekrānu, kad sportisti ar daudz lielāku pieredzi kā skatītāji kļūdās. Jo, sēdēt krēslā ir tas pats, kas mest šķēpu. Un Liepājai tiešām neiet, jo pēc tam atbrauc ļaunie poļi un nedaudz pademolē pilsētu. Nu patiesībā jau nē, bet medijiem ir par ko rakstīt.

Augusts

Cilvēki izbauda valsts veidotu komandas būvēšanas uzdevumu - braukt sabiedriskā transportā. Cilvēki ir sajūsmā par šo piedāvājumu un vēlas to atkārtot biežāk. Kā arī svinam olimpisko medaļu iegūšanu sporta veidā par kuru interesējās vien daži, bet tagad tas ir visiem mīļākais sports. Kaut kā atgādina florbolu.

Septembris

Nepilngadīgie ar grādīgām dzirām un labi, ka tā, jo ātrāk sāksi, ātrāk beigsi. Diemžel policisti ne līdz galam izprot šo ideju, vai arī viņi vienkārši cenšās savākt sev virsstundas, jo ar policistu algu tas varētu būt saprotams.

Oktobris

Sākusies jau septembrī turpinās ažiotāža par grāmatu, kura sapūdēs mazu bērnu domāšanu. Tiek atmaskots slēpts un ne tik slēpts homofobisms. Latvija beidzot uzzina kā sauc labklājības ministri. Nesaistīti, bet beidzot tiek izdots jaunais bībeles tulkojums. Kontrasti!

Novembris

Ieķīlējies, mūsu ratos ir ķīlis. Bet ko tur daudz, rektori aizstāv savus krēslus, studenti aizstāv savas tiesības gulēt lekcijās un sabiedrībā sadalās tajos, kuri ir studējuši un kuriem sāp, ka nav studējuši.
Tāpat Latvija kļūst par Holivudu izlaižot filmu Sapņu Komanda 1935, filmā ir vērojams progress, jo ir krāsas un aktieri, bet sekojot Holivudas klišejām arī šī filma rada iespaidu, ka daļa budžeta tika atstāta kaviāra vannai.

Decembris

Labdarība, lai attaisnotu veselu gadu, kurā cilvēki uzvedušies kā lopi. Karmiskā sistēma gandrīz uzkarās izsūtot atgādinājumus, ka viens labs darbs neatsver 11 mēnešus kretīnisma. Pieaug mežu izciršana.
Maiji pierāda to, ka uzticēties seniem pareģojumiem ir tikpat pamatoti kā cerēt, ka referāts, kurš jānodod rīt no rīta uzrakstīsies pats.
Viens pārlieku cinisks blogeris aplūko  gada notikumus un saprot, ka viņa viedoklis tiks uztverts pārāk nopietni.

Kopsavilkums

Gads kā gads, ir gudri cilvēki, ir stulbi. Ir labas lietas, ir sliktas, bet pats svarīgākais - GANGNAM STYLE.

Es vēl aizvien esmu viegli aizkaitināms un ar skaļu rīkli

Zem dubļsniegleduspļuras mīksti ieritinājušies aug asfalta bērni. Kuru naftotās kājeles iestigušas piķī. Ak jā, es runāju par bedrēm. Jo ceļi ir nolāpīti bedraini. Un slideni. Un iešana uz darbu līdzinās Rīgas Dinamo hokeja spēlei tikai ar prasmīgāku slidošanu.
Un tas mani kaitina...(ja šī būtu lēta filma tad kamera koncentrētos uz manu sapņaino ģīmi, kurš smaida atceroties šo linku)
Pirmkārt un galvenokārt - Bērni lielveikalos, restorānos un visās citās vietās, kur vecāki ir nolēmuši, ka visai pasaulei pavisam noteikti ir jādzird fakts, ka viņiem ir bijis sekss bez izsargāšanās. Jo tie bērni ir nolādēti skaļi un neko nejēdzoši. Labi, tie ir zīdaiņi, bet tālāk kļūst vēl ļaunāk, jo tagad viņi nevis vienkārši skaļi brēc, bet arī skraida apkārt radot haosu un materiāli -emocionālus zaudējumus. Un tad viņi krīt uz vēdera un brēc, un tad viņu emocionāli tukšie vecāki, kuri ir pārguruši un sapņo par vīna glāzi ar ciankālija tableti uz bērniem kliedz. Un tā katru dienu. Un ciankālijs ir dārgs, un bērni kliedz.
Otrkārt, bet arī ļoti svarīgi. Fakts, ka marihuānas legalizācija ir daudz nopietnāks jautājums mediju dienas kārtībā kā piemēram, audžu ģimenes. Okey, man patīk marihuāna, žurnālistiem patīk marihuāna, ja tava mamma pamēģinātu viņai arī patiktu marihuāna. Tas ir skaidrs, bet kāpēc ir nepieciešams uzskaitīt cik paraksti jau ir savākti, lai ierosinātu tās legalizāciju. Man ir divas teorijas. Pirmkārt, lai rakstītu tādu mēslu, kāds ir liela daļa saturs medijos (hey, bet tā ir vispasaules problēma) ir nepieciešama marihuāna. Un būtu jauki, ja žurnālistiem nebūtu jādzīvo mūžīgās bailēs tikt arestētiem. Otrkārt, mūsu tautai (kā jau visām) ir ļoti skaļa, konservatīva puse, kas izpaužās rakstot garum garus komentārus un nejauši uzspiež uz reklāmām. Hey, varbūt abi divi ir taisnība, varbūt neviens, bet tomēr, čaļi beidziet, sarakstus tāpat savāks, un zāli tāpat nelegalizēs.
Treškārt, un vēl aizvien svarīgi. Tas, ka vairāk nebūs Ēnu Spēles. Beidzot latviešiem bija pašiem savs lielisks seriāls, kuru bija interese skatīties katru nedēļu un just līdzi tēl.... es gribēju teikt, ka beidzot mums bija seriāls, kurš bija ne tikai slikts, bet tik slikts, ka tas jau kļuva baudāmi slikts. Daži no Jums zina filmu The Room.... jā šo es sauktu par latviešu serializēto The Room.
Trīs lietas labas lietas, četras mazas no sirds.
4) Lāstekas, kas vēlas aplūkot manu galvaskausu no iekšpuses.
5) Tas, ka lielu daļu mūzikas, kas man patīk nemaz nevar legāli nopirkt.
6) Tas, ka nauda vienmēr ir tieši tik par maz, cik es samaksāju rēķinos.

Free Floating Hostility

Cilvēki mīl kārtību, pat ja šī kārtība ir haoss. Ir pat tādi, kas ir cieši pārliecināti, ka haoss ir vienīgā kārtība. Viņus parasti var atpazīt pēc skaļi izkliegtā kaujas sauciena - Anarhija. Bet ko par to, labāk parunāsim par kādu citu vārdu, kas sākas ar "an" un nē, es nedomāju TO. Es domāju kaut ko gandrīz vai pretēju TAM. Es domāju anoreksiju.
Labi, patiesībā anoreksija ir tikai viens no aspektiem, bet būtisks. Jo šeit mums ir cilvēki, kuri apzināti cenšas izskatīties pēc Kongu vai Ruandas pamatiedzievotājiem, tikai ar daudz bālāku ādu un sliktāku frizūru. Un kāpēc? Jo TV teica, ka Tu esi pārāk resna. Es spēju saprast, ka tā ir nopietna problēma un es tai pieeju ļoti viegli un varbūt pat ciniski, bet ir dažas modernās slimības, kas mani kaitina, un "eating disorders" viennozīmīgi ir pašā augšā šīm sarakstam.
Otra lieta, kas man rada vēlmi atbrīvot lielu daļu cilvēces no viņu asinis pumpējošajiem orgāniem ir mobings. It īpaši skolās. Nupat ziņās uzpeldēja stāsts par Amandu Todu. Un ziniet, kas ir stulbākais? Tas nav oriģināls stāsts. Jā, viņai bija ļoti draņķīga situācija, dzīves black-jack viņa izvilka 22, bet tas nav vienīgais tāds gadījums. Jauni bērni, daļēji pusaudži ir nežēlīgāki kā izbadējušās hiēnas. Mēs dzīvojam mediju kontrolētā un statusu veidotā sabiedrībā. Tehniski jau bērni nav pie tā vainīgi, vainīga ir paaudze pirms mums, kas izaudzēja šos lolojumus, no kuriem ir liela daļa ir pilna ar idejām, kuras ir tik stulbas, ka ir jābrīnās, kā šie cilvēki spēj vienlaicīgi elpot un kustināt kājas. Jaunie cilvēkbērni dzīvo pastarpināti (vicariously) caur to, ko redz TV ekrānos, un internetā. Un hei, šeit sasaucamies ar iepriekšējo ierakstu. Un kas rada šo mediju saturu. 20-40 gadīgie. Es ieteiktu visiem, kas rada to draņķību pa cianīda tabletei pie tējas, bet tas esmu es, un daudzi to ieteiktu man pašam.
Pēdējā lieta, kas man nedaudz ir sakritusi uz nerviem. Rīgas Dinamo. Jā, zaudēt ir cilvēcīgi, jā komanda ir bizness, jā noturēt labus spēlētājus mēs nevaram. Bet ko mēs varam? Būt vadība lielāko daļu spēles un zaudēt pēdējā periodā. Un vēl Dinamo var sakasīties ar LHF, bet nu tur abi vainīgi. Lipmans ir vecs lops, taču viņam rūp LV hokejs. Dinamo ir rijīgi pēc velna, bet viņi arī ieliekuši savu artavu.

Vīrietis krūšturī un sieviete ar prostatu

Nu ko čaļi, laiks uzvilkt savas kleitas, sakārtot krūšturus un pārbaudīt vai somiņās ieliktas lūpu krāsas  Galu galā, kad atnāks meitenes no saviem darbiem celtniecībā  ostās un kā vilcienu mašīnistes mums ir jāizskatās pēc iespējas labāk.
Paga, paga, paga, kaut kas šķiet nepareizi. Ak jā, es laikam nedaudz sajaucu dzimumu. Tas laikam tāpēc, ka es izlasīju mazu grāmatiņu, kurā bija kaut kas par Kārli un Karlīni. Ak jā, es to lasīju, jo mani tak sauc Kārlis un šķita svarīgi kāpēc un kā es kļuvu par Karlīni un kas man jādara, lai to atkārtotu (mums visiem ir fantāzija vienu dienu padzīvot pretējā dzimuma ādā).
Bet runāsim nopietni, ir svarīgi atzīt, ka bērna psihe ir viegli iespaidojama  jo tajā nav sakrājies dzīves cinisms, un pieredzes. Taču tieši šis ir iemesls kādēļ šādas grāmatas ir tik ļoti svarīgas. Aktīvie kliedzēji, kas apgalvo, ka šī grāmata pārvērtīs puikas gejos, meitenēs lezbietēs un bērnu dārzos notiks orģijas, aizmirst to, ka šobrīd mediju telpa ir pārpildīta ar pretējo "pareizo" konstruktu, kurā sievietes loma ir pozicionēta kā būtne, kurai mūžīgi jārūpējas par to, lai viņas krūtis būtu gana tvirtas un dibens izceltos, tai pašā laikā neaizmirstot par to, ka sarkanas lūpas uzbudina vīriešus un dziļš V formas izgriezums noteikti nodrošinās precinieku uzrašanos. Kamēr jaunie puisīši aktīvi uztver konstruktus par to kā viņi pret sievietēm var izturēties kā pret maināmiem objektiem un kuru galvenais uzdevums ir izskatīties labi pie sāniem vīrietim, kurš viņu ved uz SAVA darba balli.
Bet Kārli, Tu tūliņ sāksi kliegt. Ir taču tik daudz seriāli, kur ir spēcīgi sieviešu tēli. Jā, ir, bet to mērķauditorija ir nobrieduši prāti, kurus vairs tik viegli nevar ietekmēt, kamēr izteikti arhaiskās vērtības tiek aktīvi tetovētas jaunās smadzenēs.
Kas mani ļoti uzjautrina, ka liela daļa protestētāju ir ticīgie. Jo kāpēc gan ne. Bībele taču pilna ar citātiem, kā šis.
Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ.(Pāvila I vēstule Korintiešiem) 
Tieši šādu iemesla šādu grāmatu parādīšanās ir tikai apsveicama. Pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešama pilnvērtīga izglītība, pilnvērtīgai izglītībai ir nepieciešami pilnvērtīgi materiāli. Un valstij ir jātur svēta sava satversme. It īpaši tās 99. punkts, kurš nobeigs šo ierakstu labāk kā es to mācētu.
 Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

PS. Tomēr izdomāju, ka vēl vēlos pievienot dziesmu, kas nedaudz runā par ieraksta vidus daļu, izpilda mākslinieks Lupe Fiasco, un dziesmu sauc Bitch Bad

Vienīgais tīri personiskais ieraksts šogad

Piedošana. Lieta, ko ir tik viegli lūgt, bet reizēm tik grūti sniegt. Pēdējais pusgads, varbūt pat ilgāk ir bijis pilns ar lietām par ko es gribētu atvainoties. Par kurām es esmu atvainojies, bet tai pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka ir lietas par kurām nevar (nevajag) piedot.

Neceri, ka tev piedos
Ja tu guli ziedos /Ieva Roze/

Godīgi sakot, savā personīgā dzīvē esmu bijis kretīns, esmu diezgan mērķtiecīgi čakarējis sev tuvus cilvēkus, un aizdzinis viņus prom no sevis. To darot es sevi mierināju ar domu, ka es jau neko traku nedaru, bet nē. Runa nav par to vai es daru kaut ko traku vai nē. Runa ir par to, ka lietas sakrājas. Kā ūdenspiles var gadu gaitā tikt cauri akmens šķērslim, tā mazas riebeklības var sakrāties. Un kad pienāks laiks maksāt, tad jāmaksā būs par visām uzreiz.
Smieklīgi ir tas, ka riebeklība var būt nekā nedarīšana. Jā, mans slinkums, apziņa, ka es esmu tik foršs, ka viss atrisināsies, tā mani iegāza. Tā mani turpina iegāzt.
Kāpēc es šo rakstu? Jo vajag. Jo man to vajag sev. Man piemīt eksibicionisma gars, tajā ziņā, ka es rakstu daudz vairāk par savu dzīvi kā vajag. Un šī ir ļoti nopietna daļa no tās.
Kopsavilkums: Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet apzināti kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un pēc tam brīnīties par gala rezultātiem un justies apvainotam ir nožēlojami.
Laiks pieaugt emocionāli un nerīkoties tik stulbi kā līdz šim, jo tikai tagad spēju saprast, ko tieši esi tik brīvprātīgi pazaudēju.

Ps.
Nolēmu publicēt šo te ierakstu, lai tas kalpo kā atgādinājums.

Sievietes, vīrieši, sekss un pārdomas

Dzimumu līdztiesība ir jauka lieta, kuru es atbalstu, bet tai pašā laikā viena šodienas saruna mani aizveda pilnīgi citā domu virzienā. Visiem ir zināma senā anekdote, ka ja vīrietis pārguļ ar piecām daiļavām viņš ir leģenda, bet dāma, kas rīkojas šādi ir vieglas uzvedības.
Joks ta joks, BET varbūt tomēr nē? Galu galā, ja lēdija grib seksu tad viņai ir diezgan vienkārši to ierosināt, jo reti kurš vīrietis, kurš ir brīvs un hetero-seksuāls atteiksies, ja vien pati sieviete nav pēc skata tāda it kā seju būtu apciemojis no augsta stāva krītošs seifs (man patīk Tom & Jerry). Un pat ja izvēlētais vīrietis nevēlēsies iesaistīties palagus saburzošās darbībās viņš to uztvers kā komplimentu un kā apliecinājumu savam akmens laikmeta šarmam.
Bet tagad apgriežam situāciju otrādi. Ja vīrietis pietuvosies skaistam skuķim un teiks: "Klau, Tu esi sasodīta skaista, un šķiet, ka Tevi interesē tas, ko es saku, davai nāc uz manu dzīvokli." Reakcija būs daudz interesantāka un daudz biežāk arī negatīva. Atkal, protams, vērā jāņem dažādi aspekti, vai vīrietis ir kaut attāli izskatīgs, vai viņš ir skaidrā un vēl daudzi citi sīkumi.
Tātad, šeit mēs varam sākt nedaudz iezīmēt kādēļ šī anekdote varbūt tomēr ir patiesa un pat neizrāda necieņu nevienam no dzimumiem. Galu galā, ja vīrietim izdodas pavadīt neaizmirstamas naktis ar 5 dažādām jaukām būtnēm, tas liecina par to, ka viņš ir ieguldījis lielu darbu šī rezultāta sasniegšanā. Viņš ir centies būt jauks (varbūt viņš arī tāds ir), viņš ir klausījies, smaidījis, mājis ar galvu. Turpretim otra dzimuma piecinieks ir nedaudz savādāks, nevēlos iebraukt dziļos stereotipos, bet šķiet, ka upurējot nedaudz pašcieņas skaitlis pieci ir sasniedzams ļoti viegli.

Protams, ka viss, kas ir rakstīts augstāk ir tīri hipotētisks. Tās ir manas pārdomas un ņemt tās par pilnu ir tikpat nopietni kā ņemt par pilnu to, ka es apgalvoju, ka tomātu maizītēm vajag uzlikt kečupu. Es to darīšu, bet Jūs to varat noteikti nedarīt.

Dažas ne tik fokusētas domas, kas maisās pa galvu.
Kādēļ cilvēkiem nepatīk draņķīgi bāri? Tieši tajos var atrast vis interesantākos cilvēkus. Un vispār, kāpēc visinteresantākie cilvēki ir tie, kam nav nākotnes plānu, kas strādā sliktus darbus un lielas sabiedrības daļas acīs ir neveiksminieki? Kāpēc ir tik nepieņemami bēgt no normām un darīt to, kas patīk? Kuru tas sāpina? Nosodīt ir stilīgi?

Pie viena arī jautājums lasītājiem - lasot blogus, kuru autorus Jūs dzīvē nepazīstat, vai ir gadījies šos nepazīstamos autorus atpazīt dzīvē, uz ielas, festivālā, jebkur? Kāda reakcija? Ejat sveicināties? Es personīgi jūtos, kā stalkeris, ja tā daru, bet pa reizei mani atpazist pēc šitā mazā bloga, kas ir dīvaini, jo tik daudz jau nelasa, bet patīkami šā vai tā.

Un atgriežas pārdomu vilnis

Paralizējoši meli mēdz parazitēt visdziļākajās patiesībās. Taču atšķirt vienu no otra ir tikpat grūti kā uzvilkt prezervatīvu nezaudējot noskaņu. Cik apbrīnojami viegli šķiet aizmirst visu, kas svēts, bet tai pašā laikā sevi saukt par svēto. Un tā ir modernā divkosība izlikties par svēto esot melim, saukt sevi par maitu, esot jaukam. Vieni meklē komplimentus, otri arī, tikai vieni to dara patiesāk kā otri. Un es tik tiešām nezinu, kuri ir patiesie.
Bruņinieki agrāk taču bija tik godīgi, viņiem bija goda kodeksi, viņi aplidoja dāmas un cīnījās par savu, viņu un dieva godu. Bet ko tas viņiem deva? Mēri, dizantēriju un locekļu trūkumu. Mūsdienās šīs slimības aizstāj naids, meli, sociālā statusa sabrukums. Un vai tiešām tas ir labāk? Es personīgi izvēlos nomirt apaudzis ar dažādas formas augoņiem agonijā, nekā pavadīt savu dzīvi, esot kaut kas, ko citi ir izdomājuši. Un ir tik viegli pateikt, ka vienmēr visu var mainīt. Nē, nevar. Var uzlabot, var censties, bet pilnībā mainīt neko nevar. Jo pats mainīšanas process ir tiešā preatreakcija sākotnējajai problēmai, tātad mēs nevis mainām kaut ko, bet gan turpinām problēmas ritējumu, vienīgi izmisīgi cenšoties to pagriest sev kaut nedaudz pozitīvā gaisā.
Jau ilgu laiku esmu apsēsts ar veidu kā Nīče zaudēja prātu.
Vai supercilvēks darītu tā pat? Vai varbūt tomēr Hēgeļa teorijai ir pamats un katrā no mums ir kungs un vergs. Tikai tad ir jāsāk domāt, vai abu mūžīgā cīņa ir cīņa par labu cilvēkam, vai par labu kam citam. Jo es atsakos ticēt, ka cilvēks ir autonoma vienība visumā. Viss ir savienots, ja ne fiziski, ja ne mentāli, tad vismaz idejiski. Izveidosim teorētisku notikumu ķēdīti.
Āfrikā nomirst mazs bērns -> Viņa māte bērēs apsūdz kādu cilvēku X lāsta uzlikšanā -> Cilvēks x tiek nomētāts ar akmeņiem -> Cilvēka x radinieki atriebjas ģimenei, kas atriebās Cilvēkam X -> Sākotnējā ģimene pasūdzās autoritātēm -> Tās aiztur abas puses -> Abas ģimenes ir no dažādām ciltīm -> Sākas karš starp ciltīm -> Iejaucās ANO -> Tavs brālēna labākā drauga māsas draugs, kurš dien  miera spēkos tiek nosūtīts uz turieni -> Viņš mirst! -> Tava brālēna labākā drauga māsa ir izmisusi un izdara pašnāvību -> Tava brālēna labakais draugs vēršas pie tava brālēna pēc palīdzības -> Tavs brālēns zvana tev!
Un lūk, ķēdīte ir gara, bet tā vai tā, viena nāve Āfrikā var ietekmēt tavu dzīvi, jā ķēde ir ļoti hipotētiska un pilna ar "What if", taču tā var notikt. Jo viss ir saistīts. Svarīgakais ir to redzēt un saprast, kā arī nebaidīties no tās, jo citējot Jodu "Bailes noved pie dusmām, dusmas noved pie tumsas."

Orgasmatroniskas matērijas ģenialitāte

Definē orgasmu! Ko Tu tad jūti? Vai Tu sasniedz orgasmu tikai seksa vai masturbēšanas laika, vai arī Tu spēj to sasniegt arī emocionāli? Vispār, kāda ir starpība starp fizisku un garīgu orgasmu? Vai man var būt garīgs orgasms, ja es dzirdu ģeniālu dziesmu, vai mana mēle var orgasmēt ēdot garšīgu maizīti? Jā, jā un jā! Emociju orgasms ir tas, ko visi meklē. Galu galā cilvēki ir gana talantīgi, lai spētu sasniegt kulmināciju izmantojot savas rokas un citus palīglīdzekļus, bet garīgu orgasmu viltot ir daudz grūtāk, bet rezultāts ir patīkams un tam nav vajadzīgas salvetes.

Kāpēc šāda apsēstība ar orgasmu? Jo es nesen aizdomājos, ka angliski ir ļoti interesanta frāze - Cum in your ear pussies, aprakstot labu mūziku. Un tā es domāju par izjūtām, kas mani pārņem klausoties labu mūziku (ar labu es nedomāju 23 minūtes garus progresīvā roka skaņdarbus, kuros ir izmantoti visi instrumenti, izņemot sajēgu). Sajūta ir nolādēti laba.
Un tas es domāju tālāk, tik tiešām sanāk, ka visa pasaule ir tendēta uz vienu lietu, PABEIGT! Nē, nopietni, ja visi dabūtu tad būtu tik daudz mierīgāk, daudz mazāk slepkavību, daudz mazāk karu, un nebūtu izvarošanu, visi būtu dabūjuši un laimīgi. Protams, šeit es runāju par fizisko aktu, ar garīgāko ir tā grūtāk, bet arī to var censties risināt liekot cilvēkam obligāti darīt patīkamas lietas.
Un tagad pirms es ieslīgstu garās distopiskās pārdomās par to kā padarīt cilvēku dzīvi labāku, padarot to tuvāku Orvela jaukajai 1984 pasaulei, es atvadīšos no Jums un aicināšu izdarīt vienu lietu - PABEIGT!

Baloži un 16. marts

Vai Tu zini, kam ir tiešām smaga dzīve? Balodim Rīgā, jo nav tīru mašīnu, ko apdirst, pēc ziemas pilnīgi visas mašīnas ir netīras un tādu aptaisīšana būtu pretrunā ar šo cēlo putnu seno kodeksu. Tātad mašīnu īpašniekiem ir dilema, vai nu atstāt mašīnas kā ir un būt drošiem, ka neviens balodis neiedomāsies izmantot tieši viņa mašīnu kā publisko tualeti, vai arī nomazgāt to ar skaidru apziņu, ka pēc 2 minūtēm uz tās atradīsies liels balts pleķis, un stulbākais būs tāda sajūta, ka šis sūds smejas par tevi atrodoties uz tavas TĪRĀS mašīnas padarot to (ne)tīru.
Labi, ja runājam nopietni, kaut gan baloži ir nopietni, tad šodienas svarīgākā tēma ir 16. marts. Un tam var pielāgot pirmās rindkopas analoģiju, jo ja mēs atstātu visu kā ir un netaisītu haju ap to viss būtu skaisti. Taču katru gadu n-tajiem aktīvistiem vajag pagarināt savus aktīvistu peņus un tie cenšas radīt dažādas akcijas, kas diezgan skaidri ir atšifrējamas kā vāji slēpti mēģinājumi provocēt skaistos vīrus, kas slēpjas aiz pūļa kontroles vairogiem un ķiverēm. Tieši tādēļ, ja mēs 2 gadus neko nedarītu, nepieminētu to medijos viss būtu jauki. Pāris veci, mirstoši onkuļi un tantes aizietu nolikt ziedus (es cienu leģionārus, bet fakts ir tāds, ka viņi IR veci) un šajā visā netiktu iesaistītu dažādi jaunieši, kas šo pasākumu uztvertu kā iespēju izārdīties un paust visu, kas viņos ir sakrājis pēc daudziem gadiem, kuros viņu vecāki ir slānijuši viņus ar armijas siksnām.
Labi, varbūt 2 gadi ir par maz. Varbūt vajag 3-5, protams, pirmos gadus varētu būt nedaudz saspīlētāks, bet, manuprāt, laika gaitā viss paliktu mierīgāk, jo arī šiem sistajiem aktīvistiem vajag publicitāti, un ja neviens viņiem to nedotu viņiem nekas cits neatliktu kā likties mierā un meklēt citu datumu. (Hei, es dzirdēju, ka 9. maijs vēljoprojām ir populārs) Labi, es nevaru izslēgt varbūtību, ka būs kāds cilvēks, kam Lindermana idejas šķiet ļoti tuvas un kurš nolems sev piesaistīt uzmanību ar kādiem radikāliem līdzekļiem. Taču tieši šādam iemeslam ir drošības policija, lai viņi ar to tiek galā un atstāj manu mediju telpu brīvu no šī pasākuma radītajām negācijām. Jo pašā būtībā tie ir tikai veci cilvēki, kas piemin savus kritušos cīņu biedrus, un par to neviens viņus nevar vainot.

Es jūtu, ka blogs ir nopietns un šeit nevajag joku beigās, tādēļ iztiksim ar manu metajoku.

Argumentācija ir sieviešu kārtas suns

Sabiedrība kopumā nemāk argumentēt!
Individuāli sabiedrības locekļi ir apveltīti ar spējām pamatot savu viedokli, vienlaicīgi uzstādot to kā sabiedrības kopēju uzskatu, taču pati par sevi sabiedrībai ar argumentāciju sokas sliktāk kā skudru lācim, kurš cenšas aprecēties ar delfīnu.*
"Kārli, tu atkal paudīsi savu liberālistski vienaldzīgo viedokli par vispārpieņemtām normām tādējādi cerot palielināt savu virtuālo krāniņu, jo visas meitenes kļūst slapjas no blogeriem ar vairāk kā 20 sekotājiem..."
Nē, viss ko es vēlos paust šeit ir mans uzskats, ka kopējā sabiedrība, kas izpaužās gan cilvēkos, kas tiek intervēti televīzijā, gan tām nelaimīgajām dvēselēm, kas uzskata, ka interneta komentārus kāds ņem vērā. Ir absolūti bez argumentējoša masa. Protams, paužot savu viedokli viņi min "iemeslus". Taču problēma ir tajā, ka šie iemesli itin bieži ir iepriekšējā pusgada laikā parādījušies kādā medija, ko paterē mūsu skaistais sabiedrības loceklis un viņš mierīgi atkārto tur dzirdēto neiedziļinoties saturā.
Šeit es vēlos veikt nelielu atkāpi par valodas jautājumu. Protams, ka tas ir mākslīgi sakāpināts un pat es nevaru teikt, ka biju pilnīgi bez emocijām, taču kas ir tiešām smieklīgi ir tie cilvēki, kas aizstāv Latviešu (jā, ar lielo burtu) valodu veicot komentārus, kuros puse ir dažādu citu tautu (galvenokārt krievu) lamuvārdi. Un tādi patiešām ir. Protams, ir teiciens, ka ir jārunā ar cilvēku valodā kādu viņš saprot, bet piedodiet, tas vienkārši šķiet smieklīgi un nožēlojami.
Atgriežoties pie viedokļiem, šī atkāpe iezīmē vienu to cik nepamatoti mēdz būt daži viedokļi. Jā, es uzskatu, ka viena valoda ir loģiska, bet to var pamatot divējādi - pareizi un nepareizi. Diemžēl liela daļa sabiedrības izvēlās nepareizo veidu, kurš sevī ietver lielas Latvijas iedzīvotāju daļās reducēšanu uz negatīviem stereotipiem. Skumjākais ir tas, ka no abām pusēm ir cilvēki, kuri sev doto ētera laiku izmanto, lai pastiprinātu tos.

Ne pa tēmu, bet: Rakstot blogus mani vienmēr uzjautrina tā doma, ka es rakstu par lietām, ko vajadzētu mainīt un tā tālāk, bet es neko nedaru tikai rakstu un tas ir skumji. Es māku argumentēt, bet esmu slinks viedokļa paudējs. Bet tas nav skumjākais, skumjākais ir tas, ka lielākā daļa blogosfēras ir tieši tādi paši. Tādēļ mans ierosinājums būtu, lai blogosfēra saņemas un apvienojas un pauž savu viedokli vienoti UN sāk kaut ko darīt. Jo šeit parādās dauzd labu viedokļu daudz argumentētu ideju daudz risinājumu, taču tie parādās blogos, ko nelasa daudz cilvēku tie parādās un pazūd. Kaut ko vajag darīt, ko es nezinu, kā, es nezinu, bet vajag!


------------------
*http://www.tvnet.lv/zala_zeme/dzivnieki/411707-ierosina_pieskirt_tiesibas_delfiniem

Zibenīgi lēna akcija

Šis ir aicinājums visiem mārketinga, PR un visu citu sabiedrisko jomu spečukiem. Ja Jūs nezinat, ko nozīmē kāds vārds vai darbība, tad lūdzu noskaidrojiet pirms sākat to izmantot savās kampaņās.
Mana lielā sāpe ir ar vārdu "Flashmob", tulkojumā - "Zibakcija".
Tas nozīmē ātru akciju, par kuru neviens neko nezina līdz notikšanas brīdim, nevis tāda, kas tiek izreklamēta pa n-tiem kanāliem un 20 minūtes pirms akcijas sākuma ir savākušies skatītāji un daži dalībnieki. Nē dārgie draugi, tā ir performance, tā ir izrāde, bet tas nav flešmobs. Flešmobs ir kaut kas negaidīts, kas pārsteidz cilvēkus. Tāda ir doma, tā tas darbojas. Organizatori ir slēgta grupa ar informācijas izdali uz "need to know" bāzes. Iedaboniet to savās galvās, jo šobrīd Latvijā vārdam flashmob ir ļoti slikta pēcgarša, jo katrs sevi cienošs reklāmists domā, ka ir oriģināls rīkojot izreklamētu flashmobu.
Tātad vienojamies, vai nu taisiet flashmobus tā kā tos jātaisa, vai taisiet tos savādāk, bet šitā tā lieta neiet krastā.

Labdarība un tautas morālais tukšums

Esmu pārliecinās par to, ka Latvijā cilvēki jūtas vainīgi par to, ka viņu dzīves ir nepiepildītas bedres ar neīstenotām vēlmēm un nereāliem sapņiem. Tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es redzu faktam, ka cilvēki turpina ziedot pilnīgi katram iespējamajam iemeslam kāds ir iedomājams. Jā, es saprotu, ka smagi slims bērns ir traģiski, bet ir daudz smagi slimi pieaugušie, kam neviens neko neziedos. Ir daudzi smagi slimi veci cilvēki, kam neviens neziedos. Apbrīnojami ir tas, ka vienmēr atradīsies kāds, kas argumentēs, ka "Bet bērnam visa dzīve priekšā..." Jā, un 25 gadus vecam cilvēkam, kas ir izmācījies universitātē par valsts naudu un būtu lielisks papildinājums valsts budžetā neatradīsies, bet kādam mazam, slimam bērnam, par kuru visu mūžu vajadzēs rūpēties un kurš potenciāli nekad nespēs ieiet darba tirgū, jā par to ir jāziedo. Es reizēm gribētu saprast loģiku, kas valda šo cilvēku galvā, jo es atsakos ticēt, ka viņi ir tik naivi, lai patiešām neredzētu to, ka rīkojas kā absolūtas aitas. Un jā, bērna nāve, ciešanas ir traģiskākā lieta, kas var būt, BET tam ir jātiek pāri, daudzi tam tika pāri, daudzi tam tiks pāri, tāda ir dzīve. Un kādēļ bērna dzīve ir jāvērtē tik daudz reizes augstāk kā jauna pieaugušā, vai pat veca pieaugušā dzīve? Es nespēju saskatīt racionālu pamatojumu tam. Vai tā būtu vēlme aizpildīt tukšumu, kas rodas ar apziņu, ka mēs dzīvojam valstī, kam ir absolūti nospļauties par cilvēkiem un to ciešanām? Vai tā ir vēlēšanāš kompenesēt par to, ka pret saviem bērniem izturejāmies kā pret boksa maisiem? Vai varbūt kāds tā kompensē kādu citu bērnības traumu? Lai kas tas būtu tas nav loģiski. It īpaši mani fascinē, ka ja pie palīdzības lūguma kās ieraksta loģisku komentāru, kas ierosina paņemt kredītu vai ko tamlīdzīgu. Attieksme ir tāda it kā tas cilvēks būtu atbildīgs pie aids, sifilisa un gonorejas rašanās.
Šis ieraksts nav pret labdarību, tas ir pret iemesliem kādēļ cilvēki nodarbojas ar to. Pareizi motivēta labdarība ir vērtīga, bet tāda, kas kompensē paša dzīves tukšumu, tā ir tukša un vērtīga tikai monetāri, kas ir svarīgi, bet varētu palīdzēt tik daudziem citiem arī.