Un atgriežas pārdomu vilnis

Paralizējoši meli mēdz parazitēt visdziļākajās patiesībās. Taču atšķirt vienu no otra ir tikpat grūti kā uzvilkt prezervatīvu nezaudējot noskaņu. Cik apbrīnojami viegli šķiet aizmirst visu, kas svēts, bet tai pašā laikā sevi saukt par svēto. Un tā ir modernā divkosība izlikties par svēto esot melim, saukt sevi par maitu, esot jaukam. Vieni meklē komplimentus, otri arī, tikai vieni to dara patiesāk kā otri. Un es tik tiešām nezinu, kuri ir patiesie.
Bruņinieki agrāk taču bija tik godīgi, viņiem bija goda kodeksi, viņi aplidoja dāmas un cīnījās par savu, viņu un dieva godu. Bet ko tas viņiem deva? Mēri, dizantēriju un locekļu trūkumu. Mūsdienās šīs slimības aizstāj naids, meli, sociālā statusa sabrukums. Un vai tiešām tas ir labāk? Es personīgi izvēlos nomirt apaudzis ar dažādas formas augoņiem agonijā, nekā pavadīt savu dzīvi, esot kaut kas, ko citi ir izdomājuši. Un ir tik viegli pateikt, ka vienmēr visu var mainīt. Nē, nevar. Var uzlabot, var censties, bet pilnībā mainīt neko nevar. Jo pats mainīšanas process ir tiešā preatreakcija sākotnējajai problēmai, tātad mēs nevis mainām kaut ko, bet gan turpinām problēmas ritējumu, vienīgi izmisīgi cenšoties to pagriest sev kaut nedaudz pozitīvā gaisā.
Jau ilgu laiku esmu apsēsts ar veidu kā Nīče zaudēja prātu.
Vai supercilvēks darītu tā pat? Vai varbūt tomēr Hēgeļa teorijai ir pamats un katrā no mums ir kungs un vergs. Tikai tad ir jāsāk domāt, vai abu mūžīgā cīņa ir cīņa par labu cilvēkam, vai par labu kam citam. Jo es atsakos ticēt, ka cilvēks ir autonoma vienība visumā. Viss ir savienots, ja ne fiziski, ja ne mentāli, tad vismaz idejiski. Izveidosim teorētisku notikumu ķēdīti.
Āfrikā nomirst mazs bērns -> Viņa māte bērēs apsūdz kādu cilvēku X lāsta uzlikšanā -> Cilvēks x tiek nomētāts ar akmeņiem -> Cilvēka x radinieki atriebjas ģimenei, kas atriebās Cilvēkam X -> Sākotnējā ģimene pasūdzās autoritātēm -> Tās aiztur abas puses -> Abas ģimenes ir no dažādām ciltīm -> Sākas karš starp ciltīm -> Iejaucās ANO -> Tavs brālēna labākā drauga māsas draugs, kurš dien  miera spēkos tiek nosūtīts uz turieni -> Viņš mirst! -> Tava brālēna labākā drauga māsa ir izmisusi un izdara pašnāvību -> Tava brālēna labakais draugs vēršas pie tava brālēna pēc palīdzības -> Tavs brālēns zvana tev!
Un lūk, ķēdīte ir gara, bet tā vai tā, viena nāve Āfrikā var ietekmēt tavu dzīvi, jā ķēde ir ļoti hipotētiska un pilna ar "What if", taču tā var notikt. Jo viss ir saistīts. Svarīgakais ir to redzēt un saprast, kā arī nebaidīties no tās, jo citējot Jodu "Bailes noved pie dusmām, dusmas noved pie tumsas."