ceturtdiena, 2012. gada 27. decembris

2012ā notikumu apskats Latvijā caur šķību prizmu



Janvāris

Latvija pamostās pēc jaunā gada paģirām. Saprot, ka TV3 un LNT tagad ir viens un tas pats īpašnieks. Notiek Muzikālās Bankas fināls un kā vienmēr tas interesē tikai pensionārus un pirmpubertātes vecuma cilvēkus.

Februāris

Sarkans! Sirdis! Mīli mani! Gaidām dzimstības pieaugumu novembrī un STS skaita pieaugumu tuvākajās nedēļās. Esmu pārāk slinks, lai meklētu statistiku, bet, diemžēl nelegālo abortu statistiku ir vēl grūtāk atrast.

Marts

Sievietes! Paģiras. Un tam visam pa vidu VID izdomā, ka jāiesniedz nulles deklarācija. Pozitīvais tajā visā ir tas, ka daudziem vīriešim nodokļu deklarācija pēc 8ā marta kļuva daudz vieglāk izpildāma.

Aprīlis

Visi mēģina būt komiķi, sanāk tikai dažiem!
Un jā, Lielais Kristaps, piešķiram balvas Latvijas topošajiem filmu meistariem, kuri par talantu uzskata filmēt kā cilvēki ēd picas un jā! Visam jābūt melnbaltam. Jo mēs esam mākslinieki un mūs neviens nesaprot... tā, kur ir tā Kultūrkapitāla Fonda nauda?

Maijs

Mēs esam brīvi! Atkal! Un mums ir bruņotie spēki... varbūt ejam pastaigā arī reģionos. Bet nu tā izvairamies iet pārāk tuvu Krievijas robežai, tas tā, lai nepārprot. Jo tieši pēc 4ā maija nāk 9ais maijs, kurā ir sajūta, ka runāt valsts valodā ir bīstami veselībai un zobu skaitam.

Jūnijs

Geji! Geji visur. Glābiet mūsu bērnus. Lai mans bērns labāk redz kā mans vīrs mani sit un spārda, nevis kā divi mīloši vīrieši skūpstās. Ak vai cik pretīgi. Un jā, tad dodamies mežā un nodarbojamies ar iereibušu, nedrošu seksu, jo vajag taču, lai arī martā dzimst bērni, nu tā ap 8o martu?
Un pēc jāņiem pie mums atbrauc Hilarija Klintone. Ak šie briesmīgie Amerikāņi bāžās visā pasaulē par policistiem... ne kauna ne goda

Jūlijs

Liepajā ir Latvijas Olimpiāde? Liela daļa Latvijas šokējas uzzinot šo faktu, bet nomierinās saprotot, ka viņiem nekas nav jādara lietas labā, un var turpināt kasīt pautus un skaļi kliegt uz ekrānu, kad sportisti ar daudz lielāku pieredzi kā skatītāji kļūdās. Jo, sēdēt krēslā ir tas pats, kas mest šķēpu. Un Liepājai tiešām neiet, jo pēc tam atbrauc ļaunie poļi un nedaudz pademolē pilsētu. Nu patiesībā jau nē, bet medijiem ir par ko rakstīt.

Augusts

Cilvēki izbauda valsts veidotu komandas būvēšanas uzdevumu - braukt sabiedriskā transportā. Cilvēki ir sajūsmā par šo piedāvājumu un vēlas to atkārtot biežāk. Kā arī svinam olimpisko medaļu iegūšanu sporta veidā par kuru interesējās vien daži, bet tagad tas ir visiem mīļākais sports. Kaut kā atgādina florbolu.

Septembris

Nepilngadīgie ar grādīgām dzirām un labi, ka tā, jo ātrāk sāksi, ātrāk beigsi. Diemžel policisti ne līdz galam izprot šo ideju, vai arī viņi vienkārši cenšās savākt sev virsstundas, jo ar policistu algu tas varētu būt saprotams.

Oktobris

Sākusies jau septembrī turpinās ažiotāža par grāmatu, kura sapūdēs mazu bērnu domāšanu. Tiek atmaskots slēpts un ne tik slēpts homofobisms. Latvija beidzot uzzina kā sauc labklājības ministri. Nesaistīti, bet beidzot tiek izdots jaunais bībeles tulkojums. Kontrasti!

Novembris

Ieķīlējies, mūsu ratos ir ķīlis. Bet ko tur daudz, rektori aizstāv savus krēslus, studenti aizstāv savas tiesības gulēt lekcijās un sabiedrībā sadalās tajos, kuri ir studējuši un kuriem sāp, ka nav studējuši.
Tāpat Latvija kļūst par Holivudu izlaižot filmu Sapņu Komanda 1935, filmā ir vērojams progress, jo ir krāsas un aktieri, bet sekojot Holivudas klišejām arī šī filma rada iespaidu, ka daļa budžeta tika atstāta kaviāra vannai.

Decembris

Labdarība, lai attaisnotu veselu gadu, kurā cilvēki uzvedušies kā lopi. Karmiskā sistēma gandrīz uzkarās izsūtot atgādinājumus, ka viens labs darbs neatsver 11 mēnešus kretīnisma. Pieaug mežu izciršana.
Maiji pierāda to, ka uzticēties seniem pareģojumiem ir tikpat pamatoti kā cerēt, ka referāts, kurš jānodod rīt no rīta uzrakstīsies pats.
Viens pārlieku cinisks blogeris aplūko  gada notikumus un saprot, ka viņa viedoklis tiks uztverts pārāk nopietni.

Kopsavilkums

Gads kā gads, ir gudri cilvēki, ir stulbi. Ir labas lietas, ir sliktas, bet pats svarīgākais - GANGNAM STYLE.

trešdiena, 2012. gada 26. decembris

Es vēl aizvien esmu viegli aizkaitināms un ar skaļu rīkli



Zem dubļsniegleduspļuras mīksti ieritinājušies aug asfalta bērni. Kuru naftotās kājeles iestigušas piķī. Ak jā, es runāju par bedrēm. Jo ceļi ir nolāpīti bedraini. Un slideni. Un iešana uz darbu līdzinās Rīgas Dinamo hokeja spēlei tikai ar prasmīgāku slidošanu.
Un tas mani kaitina...(ja šī būtu lēta filma tad kamera koncentrētos uz manu sapņaino ģīmi, kurš smaida atceroties šo linku)
Pirmkārt un galvenokārt - Bērni lielveikalos, restorānos un visās citās vietās, kur vecāki ir nolēmuši, ka visai pasaulei pavisam noteikti ir jādzird fakts, ka viņiem ir bijis sekss bez izsargāšanās. Jo tie bērni ir nolādēti skaļi un neko nejēdzoši. Labi, tie ir zīdaiņi, bet tālāk kļūst vēl ļaunāk, jo tagad viņi nevis vienkārši skaļi brēc, bet arī skraida apkārt radot haosu un materiāli -emocionālus zaudējumus. Un tad viņi krīt uz vēdera un brēc, un tad viņu emocionāli tukšie vecāki, kuri ir pārguruši un sapņo par vīna glāzi ar ciankālija tableti uz bērniem kliedz. Un tā katru dienu. Un ciankālijs ir dārgs, un bērni kliedz.
Otrkārt, bet arī ļoti svarīgi. Fakts, ka marihuānas legalizācija ir daudz nopietnāks jautājums mediju dienas kārtībā kā piemēram, audžu ģimenes. Okey, man patīk marihuāna, žurnālistiem patīk marihuāna, ja tava mamma pamēģinātu viņai arī patiktu marihuāna. Tas ir skaidrs, bet kāpēc ir nepieciešams uzskaitīt cik paraksti jau ir savākti, lai ierosinātu tās legalizāciju. Man ir divas teorijas. Pirmkārt, lai rakstītu tādu mēslu, kāds ir liela daļa saturs medijos (hey, bet tā ir vispasaules problēma) ir nepieciešama marihuāna. Un būtu jauki, ja žurnālistiem nebūtu jādzīvo mūžīgās bailēs tikt arestētiem. Otrkārt, mūsu tautai (kā jau visām) ir ļoti skaļa, konservatīva puse, kas izpaužās rakstot garum garus komentārus un nejauši uzspiež uz reklāmām. Hey, varbūt abi divi ir taisnība, varbūt neviens, bet tomēr, čaļi beidziet, sarakstus tāpat savāks, un zāli tāpat nelegalizēs.
Treškārt, un vēl aizvien svarīgi. Tas, ka vairāk nebūs Ēnu Spēles. Beidzot latviešiem bija pašiem savs lielisks seriāls, kuru bija interese skatīties katru nedēļu un just līdzi tēl.... es gribēju teikt, ka beidzot mums bija seriāls, kurš bija ne tikai slikts, bet tik slikts, ka tas jau kļuva baudāmi slikts. Daži no Jums zina filmu The Room.... jā šo es sauktu par latviešu serializēto The Room.
Trīs lietas labas lietas, četras mazas no sirds.
4) Lāstekas, kas vēlas aplūkot manu galvaskausu no iekšpuses.
5) Tas, ka lielu daļu mūzikas, kas man patīk nemaz nevar legāli nopirkt.
6) Tas, ka nauda vienmēr ir tieši tik par maz, cik es samaksāju rēķinos.