Es vēl aizvien esmu viegli aizkaitināms un ar skaļu rīkli

Zem dubļsniegleduspļuras mīksti ieritinājušies aug asfalta bērni. Kuru naftotās kājeles iestigušas piķī. Ak jā, es runāju par bedrēm. Jo ceļi ir nolāpīti bedraini. Un slideni. Un iešana uz darbu līdzinās Rīgas Dinamo hokeja spēlei tikai ar prasmīgāku slidošanu.
Un tas mani kaitina...(ja šī būtu lēta filma tad kamera koncentrētos uz manu sapņaino ģīmi, kurš smaida atceroties šo linku)
Pirmkārt un galvenokārt - Bērni lielveikalos, restorānos un visās citās vietās, kur vecāki ir nolēmuši, ka visai pasaulei pavisam noteikti ir jādzird fakts, ka viņiem ir bijis sekss bez izsargāšanās. Jo tie bērni ir nolādēti skaļi un neko nejēdzoši. Labi, tie ir zīdaiņi, bet tālāk kļūst vēl ļaunāk, jo tagad viņi nevis vienkārši skaļi brēc, bet arī skraida apkārt radot haosu un materiāli -emocionālus zaudējumus. Un tad viņi krīt uz vēdera un brēc, un tad viņu emocionāli tukšie vecāki, kuri ir pārguruši un sapņo par vīna glāzi ar ciankālija tableti uz bērniem kliedz. Un tā katru dienu. Un ciankālijs ir dārgs, un bērni kliedz.
Otrkārt, bet arī ļoti svarīgi. Fakts, ka marihuānas legalizācija ir daudz nopietnāks jautājums mediju dienas kārtībā kā piemēram, audžu ģimenes. Okey, man patīk marihuāna, žurnālistiem patīk marihuāna, ja tava mamma pamēģinātu viņai arī patiktu marihuāna. Tas ir skaidrs, bet kāpēc ir nepieciešams uzskaitīt cik paraksti jau ir savākti, lai ierosinātu tās legalizāciju. Man ir divas teorijas. Pirmkārt, lai rakstītu tādu mēslu, kāds ir liela daļa saturs medijos (hey, bet tā ir vispasaules problēma) ir nepieciešama marihuāna. Un būtu jauki, ja žurnālistiem nebūtu jādzīvo mūžīgās bailēs tikt arestētiem. Otrkārt, mūsu tautai (kā jau visām) ir ļoti skaļa, konservatīva puse, kas izpaužās rakstot garum garus komentārus un nejauši uzspiež uz reklāmām. Hey, varbūt abi divi ir taisnība, varbūt neviens, bet tomēr, čaļi beidziet, sarakstus tāpat savāks, un zāli tāpat nelegalizēs.
Treškārt, un vēl aizvien svarīgi. Tas, ka vairāk nebūs Ēnu Spēles. Beidzot latviešiem bija pašiem savs lielisks seriāls, kuru bija interese skatīties katru nedēļu un just līdzi tēl.... es gribēju teikt, ka beidzot mums bija seriāls, kurš bija ne tikai slikts, bet tik slikts, ka tas jau kļuva baudāmi slikts. Daži no Jums zina filmu The Room.... jā šo es sauktu par latviešu serializēto The Room.
Trīs lietas labas lietas, četras mazas no sirds.
4) Lāstekas, kas vēlas aplūkot manu galvaskausu no iekšpuses.
5) Tas, ka lielu daļu mūzikas, kas man patīk nemaz nevar legāli nopirkt.
6) Tas, ka nauda vienmēr ir tieši tik par maz, cik es samaksāju rēķinos.