Maziņš brauciens uz Poliju

Daži no Jums jau noteikti zina, ka mēs ar Zani šonedēļ bijām nelielā ceļojumā ar stopiem, plāni mainījās un galamērķis arī, taču par visu pēc kārtas.
Sākās viss pavisam mierīgi pirmdienas rītā, kad soma jau bija sakrāmēta viss sagatavots, devos uz tikšanos ar Zani centrā, kur abi secinājām, ka vēl ir dažas pēdējās lietas, kas jānopērk - Eiropas autoceļu karte, dzeramais ūdens, šņabis(tā nozīmē tekstā parādīsies vēlāk), šokolāde un salvetes. Kad šie pēdējie pirkumi bija izdarīti mēs devāmies uz autobusu, kas aizveda mūs uz pagriezienu uz baložiem, kur arī uzsākām savu braucienu eiropas virzienā.
Pirmais, ko mēs izdarījām, bija paņēmām lapu no a3 bloka, kas man bija līdzi un uzrakstījām "LIETUVA". Stāvējām un stāvējām, un vēl aizvien stāvējām, bet tā arī neviens nevēlājās mūs nekur vest, kaut gan mašīnu ar Lietuvas numuriem bija gana daudz, tāpat kā Poļu. Acīmredzot, ap mums bija slikta karma, un mēs tikām ignorēti. Taču, tā vietā, lai padotos mēs, vienkārši, nolēmām atvadīties no zīmes un stopēt tāpat, it kā ideja laba, taču atkal neviens neņēma, līdz brīdim, kad es pat twitterī biju paspējies ierakstīt, ka Bauskas šoseja nav pārāk draudzīga mūs paņēma pirmā mašīna, kas gan nekur tālu mūs nepaveda un izmeta kādus kilometrus 10 tālāk, pēc tam diezgan ātri dabūjām nākamo braucienu līdz Iecavai, kur vēl viens ātrī paņēma un aizveda līdz Bauskai. Un tur atkal iesākās melnā strīpa, jo neviens negribēja ņemt, tādēļ lēnā garām kātojām uz Lietuvas pusi, kopā noejot, apmēram 13km jau labu gabalu Lietuvas teritorijā, kad par mums apžēlojās, kāds Lietuvietis, kurš brauca no Latvijas, kur tikko bija nokāpis no Stokholmas kuģa. Viņš nebija pārāk runātīgs un tā nu braucām līdz pagriezienam uz Kauņu, jo tālāk viņa plānos bija Viļņa. Par laimi šeit mums nebija daudz jāiet un arī, kad nonācām punktā, ko abi atzinām par stopēšanai labu esam nebija pārāk ilgi jāstāv ar izstieptiem īkšķiem, līdz mūs paņēma mašīna. Šajā brauca jauns lietuvietis, kurš vēl nesen bija 2 gadus strādājis Laimā, bet dienā, kad viņš mūs paņēma bija viņa pirmā darba diena jaunajā darbā, kas ir strādāt firmā, kas izplata miežus alus raudzēšanai, tādēļ loģiski, ka liela daļa mūsu sarunas ceļā līdz Kauņai grozījās par un ap dažādiem aliem, ko viņš ir dzēris, ko mēs esam dzēruši un kādi tad ir tie garšīgākie, tāpat aprunājām to, ka Lietuvas piens tomēr ir garšīgāks par Latvijas, runājot tīri par veikalā nopērkamo sortimentu.
Ar visu to, ka bijām nogājuši jau 15km mūsu pastaigas vēl nebija ne tuvu beigām, jo tuvojās tumsa un nevienam nebija vēlmes aplaimot mūs ar braucienu uz Polijas pusi, tādēļ pieņēmām vienīgo loģisko lēmumu šādā situācijā - lēnām iet uz priekšu, paralēli stopējot. Tiesa pirms tam vietējā statoilā bijām nopirkuši kaut kādu vietējo aliņu, kas ir redzams arī bildē. Tā bija vēl viena no mūsu mīļām nodarbēm šajā braucienā dzert maksimāli daudz un dažādus alus, jo nu tas ir tāds fenomenāli jauks dzēriens.
Lai nu kā, mēs gājām un gājām, un gājām un gājām, līdz sapratām, ka reāli daudz tālāk mēs paiet nevarēsim, jo sākam atpūsties pēc pārāk īsām pauzēm. Tādēļ mēs sākām lūkoties pa labi un pa kreisi, līdz atradām kādu pamestu šķūni ar caurām sienām, un siltuma saglabāšanas spēju kā papīra kastei antarktīdā, taču citas izejas nebija un tajā vismaz bija neliels aizvējš, tādēļ likāmies vien uz auss, cieši saspiedušies ar cerību, ka no rīta vispār pamodīsimies un ka neapsaldēsim nekādus iekšējos orgānus. Par nakti nav neko daudz ko teikt, kā vien to, ka nācās mosties gana bieži, jo ķermenim ir tāda ļoti laba īpašība, lai cilvēks nenomirtu no hipotermijas viņš pats pamostās. Bet nu, kad beidzot pienāca rīts un bija laiks celties līdz ar sauli, mēs abi sapratām, ka nu aukstums ir bijis nopietns, jo man, personīgi, bija gŗūti attaistīt savu guļammaisu, jo rokas vienkārši drebēja tik smagi, ka tas neizdevās.
Un šī ir arī tā vieta, kur stāstā ienāk šņabis, jo jau izbraucot mēs zinājām, ka mums potenciāli var gadīties smagi nosalt un, lai arī to nevar dzert pirms miega, lai būtu viegli gulēt, jo tas būtu īsākais ceļš uz vispārēju ķermeņa atdzišanu, to var ļoti labi dzert no rīta, kad ķermenis kustēsties, jo tas uzlabo asinisriti un palīdz cilvēkam atgūt sajūtu rokās un kājās.
Lai kā arī tas nebūtu, mēs paēdām brokastis un devāmies uz šoseju, kur kādu stundu dabūjām gaidīt, paralēli vingrojot, līdz mūs paņēma Lietuvietis, kam bija problēmas ar visām valodām , izņemot lietuviešu, bet nu kaut kā mēs sapratāmies un viņš spēja mūs nogadāt līdz Marijampolei, kur sākās mūsu ceļojuma, manuprāt, pati foršākā daļa, jo pēc neilgas sēdēšanas tur pie mums apstājās Audi A6 ar Polijas numuru, kurā sēdēja čalis ap 30, kurš uz mūsu jautājumu vai viņš brauc uz Poliju atbildēja - Jā, līdz Varšavai.
Izrādijās, ka mūsu šoferi sauc Pjotrs, viņš jau pāris gadus strādā Latvijā, un viņam ir ļoti labas angļu valodas prasmes. Tā nu mēs runājamies visu garo braucienu, smēķējām un apstājāmies makdonaldā, kur viņš mums uzsauca bigmaku ar visu to, ka mēs izteikti protestējām pret to. Tāpat viņš mums nopirka ūdeni un tad, kad iebraucām Varšavā izrādīja vienu lielveikalu, kurā veļ nopirka mums sabiedriskā transporta biļetes. Būtībā viņš bija cilvēks, kas atjaunoja mūsos ticību, ka stopējot var satikt vienkārši fenomenālus cilvēkus, jo nevienā brīdī mēs nelūdzām viņam kaut ko mums pirkt, viss bija viņa ierosinājumi un uzstājība.
Viena lieta, kas Jums ir jāsaprot par Varšavu ir tas, ka tā ir GIGANTISKA it īpaši latviešiem, kas ir pieraduši pie tā, ka Rīga ir lielpilsēta, jo lai arī teorētiski nav grūti ar autobosu aizbraukt līdz tālākajam punktam varšavā ir jāsaprot, ka stopēt tur vēl nevar un tad nākas iet un iet un iet, līdz ir kaut nedaudz stopējams ceļš. Un šeit sākas stāsta smagā daļa.
Tātad situācija ir šāda - abi divi esam nedaudz miegaini, taču kopumā vel lietojami, sēžam šosejas malā un stopējam līdz apstājas smagais, kurš saka to, ko mēs labi zinām - paņemt var vienu, bet braucot līdz Poznaņai. Fiksi domājot nolemjam, ka lai Zane brauc ar šo, es mēģināšu dabūt citu mašīnu. Tā nu es stāvu ceļa malā stopēju viens pats, līdz man zvana Zane. Izrādās, ka šis šoferis braucot cauri visai Vācijai un varot viņu dabūt līdz Parīzei, kas nu it kā būtu fenomenāli jauki, bet ir tāda maza problēma, ka es palieku pie Varšavas. Un šoferis pa rāciju nespēj sarunāt citu smago, kas arī brauktu uz Parīzi, tādēļ šis plāns pamazām atkrīt un Zani izliek pie Sohāževas, kur es drīz pievienojos, un ar to mašīnu kurā es esmu izsēžam nenormālu korķi un ejam stopēt tālāk uz Poznaņu. Bet nu pirms stopēt nolemjam paņemt nelielu pauzīti un izdert kadu Poļu aliņu benzintankā, pacik Pjotrs mums riktīgi ieteica Tyske, tad arī paņemam to - ja godī tas bija vienīgais alus, kas man likās tiešām negaršīgs no tiem, ko es dzēru Polijā. Bet nu atpakaļ pie tēmas. Tātad izejam uz šosejas un pēc kāda brīža apstājās busiņš ar diviem poļu strādniekiem, kas šķietami brauca no smagas dienas stroikā. Brīdī, kad viņi saprata, ka poliski ar mums komunicēt īsti nevarēs varēja just smagu vilšanos viņos, jo vienīgā valoda, ko kaut attāli mēs visi varējām izmantot bija krievu, kas man bija reizes 5 labāka kā nabaga polim, kurš smagi centās izmocīt dažādas frāzes. Pacik es sapratu, ka šie ir konkrēti futbola fani man uzausa atmiņā Pjotra teiktais, ka Poznaņā latviešus varētu mīlēt, jo tur spēlē Rudņevs, kurš turienes futbola klubam esot zelta vērtē. Kad pieminēju Rudņeva vārdu varēja dzirdēt aizrautīgu čalošanu poliski, līdz nedaudz nokaunējies vadītājs mēģināja krieviski pastāstīt cik lieliski viņš spēlējis pret Juventus. Taču kopumā ar šiem proletāra parstāvjiem nesanāca garas sarunas, bet nu izsēdināja viņi mūs Vrešinā, kas ir aptuveni 30 km no Poznaņas, tas nebūtu nekas daudz, ja nebūtu 10 naktī, kad jau ir tumšs un mūsu smadzenes arī ir nedaudz aptumšojušās. Jo tajā brīdī mums šķita, ka tā ir ļoti ģeniāla ideja doties uz autobāni, iet gar tu un stopēt, kas beidzās ar to, ka neviens mūs nepaņēma līdz pie mums apstājās ceļu drošības dienesta mašīna, kas kko stāstīja, cik ļoti tā nedrīkst, bet nu man vismaz par to bija absolūti vienalga, jo viņš aizveda mūs līdz 1km attālumā esošajam mašīnu atpūtas laukumam. It kā 1km nav daudz, bet nu pēc tam, kad mēs bijām nogājuši jau kādus 8km no Vrešinas tas šķita ģeniāli. Lai nu kā, arī tajā stāvlaukumā nebija īsti, kur gulēt, jo toletēs, kur silts nevarēja īsti gulēt, jo tur bija kameras un man bija smagas aizdomas, kas mūs atkal apciemotu kaut kādi cilvēki uniformās, tādēļ par guļasvietu tika izraudzīts bērnu laukumā esošs objekts, kurā vismaz bija aizvējš galvai. Lielā pozitīvā lieta šai naktij bija tā, ka mēs bijām tuvāk dienvidiem, jo izrādās, ka pirmajā naktī tur, kur mēs bijām bijuši temperatūra naktī bija +1 grāds, ka ja tā padomā retrospektā nav tā ļoti labi gulēšanai. Taču šeit jau temperatūra bija ~+5 grādi, kas bija nedaudz labāk, bet šā vai tā no rīta pamodāmies dreboši un izgājām līdz izbrauktuvei no autostāvvietas, lai stopētu, un atkal mūsu draugi - ceļa drošībnieki mūs aicin'jaa atgriesties stāvlaukumā. Pacik mums šis stāvlaukums neizraisīja tik siltas jūtas, kā šiem drošībniekiem, mēs vienojāmies par plānu - doties uz mazo šoseju, kas caur Neklu aizvedīs mūs līdz paralēlai šosejai, kur mēs tiksim uz Poznaņu. Un ziniet, šis plāns arī izdevās lieliski - smagais mūs aizveda līdz šosejai un normāls vieglais aizveda līdz Poznaņai.
Beidzot mēs bijām tur, tagad mūsu sākotnējā plānā bija atlikuši tikai 2000 km vienā virzienā un 3000 otrā. Bet nu pēc nelielas pastaigas līdz šosejai mēs sapratām, ka vēl pāris naktis uz aukstas zemes viennozīmīgi beigsies ar to, ka mūsu nieres izdomās pielāgoties zemes temperatūrai, kas pats par sevi būtu jauki, ja vien tas nebūtu cieši saistīts ar mūsu potenciālu nāvi. Bet tas tā, galvenais ir tas, ka mēs nolēmām, ka esam siltā vietā, ar nedaudz naudu un vēlmi atpūsties, tā nu mēs pavadījām visu dienu staigājot pa Poznaņu domājot, kur pārlaist nakti un kā tikt atkaļ uz Rīgu vairāk neguļot uz zemes. Jo fakts bija tāds, ka mums nebija paklājiņu, ja tādi būtu bijuši līdzi tad iespējams mēs vēl atrastos kaut kur eiropā, taču ir kā ir un mēs nolēmām palikt jauniešu hostelī Poznaņā un vēl vienu dienu izstaigāt visu pilsētu vakarā braucot uz rīgu ar mašīnu, kas tika atrasta iekš carpool.com (vai kkā tā bija tā adrese, google- carpooling).
Ja godīgi tad Poznaņa pēc šī brauciena, viennozīmīgi, ir kļuvusi par vienu no manā mīļākajām pilsētām, jo tajā lieliski savijās gan vecais, gan jaunais. Un priekš manām patriotisma jūtām ir patīkami, arī šeit uz ielas tirgo tādus pašus sūdus, ka Latvijā - lētās saulesbrilles un citus sviestus. Nekur jau laikam no tā neaizbēgs, bet tas veids kā tirgo un kas tirgoja ļoti atgādināja Rīgu un centrāltirgu. Tāpat ir jāsecina, ka Poznaņa nav pārāk iecienīta tūristu vidū, jo nu mēs sastapām ļoti maz tūristu un visi vietējie uz mums diezgan izteikti blenza un varēja bieži dzirdēt vārdus - Turisti.... kad mēs gājā garām.
Es varētu izplūst garās detaļas par to, ko mēs darījām pilsētā, bet nu teksts jau ir garš un man vēl tas ir jāpabeidz tādēļ iztiksim ar šādu īsu frāzi - Izbaudījām Pavasari. Jo tas tiešām bija viss, ko tur bija vērts darīt, jo bija silts, bija forši un mēs esam jauni, iemīlējušies un forši.
Taču atpakaļ ceļš arī ir neliela epopeja, ko vēlos pastāstīt, jo mašīna, kas bija sarunāta sākotnēji solījās būt 7os. Tad pa dienu paziņoja, ka drīzāk jau 8os, un tad pus astoņos paziņoja, ka nu ātrāk par 10iem toč nebūs. Un ieradās 23.30. Tāpēc mēs ar Zani sēdējām zālītē vietējā maskačkā, ēdām vafeles un spēlējām karātavas. Par laimi neviens mūs nepiekāva, bet pie mums pienāca divi vietējie jaunieši ap kādiem 16-17 gadiem, kas bija ieinteresēti par to, kas mēs esam, un ar viņiem bija interesanti parunāties (un jā vienam no viņiem bija gari mati), bet pats foršākais bija tas, ka sarunas beigās viņi pateica, ka gribētu būt tā kā mēs.
Bet nu tad, kad beidzot mūsu auto ieradās izrādījās, ko to vada hipijisks krišnaīts, kura mašīna bija pārkrauta ar celtniecības materiāliem un kurš nebrauca ar ātrāk par 110km/h, kas ir ļoti kaitinoši uz Polijas ceļiem, kur cilvēki normāli lido ar vismaz 170km/h . Bet nu jā, Rīgā pēc smaga brauciena bijām otrā dienā 19os. Un pēc tā visa tomēr vakarā aizgājām uz SIA RADIKAL albuma prezentācijas koncertu, kur es piebeidzu savu sprandu tik ļoti, ka man ir aizdomas, kur tur varētu būt kāda nopietna trauma un man vēl šobrīd smagi džinkst ausis, bet kopumā man ir jāsaka, ka šis bija labākais ceļojums manā mūžā un man beidzot ir paņemti geokeši arī ārpus Latvijas.
Bildes varēs redzēt manā draugiem.lv galerijā, bet to ir maz, jo foto aparāts lādējās ārā. Paldies tiem, kas izlasija visu šo te :)
PS. Poļi ir totāli forši un ļoti labi ņem stopētājus.

Ļoti paredzami, bet 2010. gada pārskats

Es esmu nolēmis šo te sadalīt pa nodaļām. Nodaļas būs pēc svarīguma augošā secībā. Ja, kas tagad man vajadzētu nodarboties ar bakalaura darbu analīzi, bet šis te tomēr pārņem manu prātu vairāk... tātad, fanfarām skanot sākam:

Filmas

Šogad sanāca redzēt diezgan daudz filmas, visas es protams neatcerēšos, bet bija vairākas, kas man iespiedās atmiņā un vispār, filmas man ir ļoti tuva lieta, tādēļ tām ir atsevišķa nodaļa. Kā gada galvenais kino notikums priekš manis tomēr ir jāmin, nu jau ikgadējā oskaru nakts apmeklēšana, ko es šoreiz apmeklēju ar Zanīti, tas bija tik sen, ka viss vēl bija pilnīgi savādāk, un uz oskaru nakti man pat bija taisni mati, bet nu pasākums bija jauks, jo bija iespēja satikt daudz cilvēkus no man tik tuvā interneta foruma - katls.be. Kino šogad gan sanāca tā retāk apmeklēt, bet varbūt tas pat ir labi, jo ļoti bieži kino ir pilns ar cilvēkiem, kas traucē izbaudīt filmu ar savu bezjēdzīgo muldēšanu, smiešanos, komentāriem vai vispār ar savu eksistenci.
Bet nu labi, ne par to tagad. Es mēģināšu tagad sastādīt savu tādu kā filmu topu ar nelieliem komentāriem par katru filmu

10. Iron Man 2 - Savā ziņa Dzelzs Vīrs ir ideāls supervaronis, viņš neslēpjās ēnās, kā to dara Betmens, bet tajā pašā laikā cilvēks zem maskas nav viendimensionāla papīra lapa. Roberts Dovnijis šo tēlu attēlo ļoti spēcīgi un godīgi sakot, filma ir nedaudz guilty pleasure man, jo es labi apzinos, ka pirmā daļa bija daudz spēcīgāka, bet nu es nevaru, šitā ir laba atpūta. Kā arī Mikijs Rurks ir āsom.

9. Kick-ass - Es nevaru šo filmu neiekļaut topā, jo tā ir pilna ar over the top humoru, 10 gadīgu meiteni - slepkavu. Nikolas Keidžs ir Nikolas Keidžs, un filma pati par sevi ir tik laba satīra par komiksu žanru kā tādu, kaut gan pati ir bāzēta uz komiksa. Lieliski pavadīts laiks skatoties.

8. Get Him To The Greek - Jonah Hill ir interesants režisors, viņa filmas parasti cilvēkos izraisa divējādas emocijas, pirmkārt, tie noteikti ir smiekli, jo ir grūti nesmieties, par viņa radītajiem tēliem, kas ir reizē tik absurdi, bet tik atpazīstami, ka šie smiekli bieži ir par mums pašiem. Bet tajā pašā laikā viņa filmas var izraisīt ļoti neērtu sajūtu. Īpaši labi tas bija pamanāms filmā Observe And Report, kur Seta Rogena tēls gandrīz vai izvaroja Anna Ferris tēlu. Šī filma tonāli ir maigāka, bet tajā pašā laikā Russel Brand tēls, kurš sevī iemieso visas rokmūzikas klišejas spēj kļūt neērts un cilvēkiem likt justies dīvaini, un paša Jona Hill tēlojums nepalīdz. Filma, kas nav domāta visiem, bet ja jums patika Observe And Report, tad noteikti skatieties.

7. Catfish - Nav pārāk bieži tie brīži, kad veicot gada filmu topu manā top10 iekļūst dokumentālās filmas, bet šī filma ir kaut kas tāds, ko nevaru neiekļaut, būtība šeit par to neko daudz neteikšu, jo manas domas var izlasīt agrākā bloga ierakstā - http://azisnomarsa.blogspot.com/2010/10/sameloties-ir-moderni-jeb-catfish.html

6. Social Network - Daudziem kritiķiem šī ir gada filma nummur 1, bet es tomēr to neredzu tik augstu, jo lai arī aktieri bija lieliski, scenārijs asprātīgs un gudrs, un režija ekselenta tā tomēr nobāl salīdzinot ar top 5 filmām. Varbūt pie vainas ir arī tas, ka es biju sekojis līdzi visai facebook attīstībai jau ļoti ilgi, un filma bija daudzās vietas faktuāli ļoti nepareiza, varbūt tāpēc, ka es biju lasījis grāmatu - Accidental Billionares, uz kuras bāzes šī filma tika veidota, es nezinu, kas ir par iemeslu, bet tomēr tikai 6. vieta.

5. Shutter Island - Skorsēze, Skorsēze, Skorsēze, viens no ģeniālākajiem režisoriem kurš vēl ir dzīvs. Īsi pirms filmas iznākšanas es izlasīju grāmatu uz kuras filma ir bāzēta, un pat zinot beigas, man bija vairāk nekā interesanti skatīties šo filmu, jo Di Kaprio tēlojums bija super augstā līmenī, un visa 50o gadu atmosfēra bija lieliski izstrādāta, kā arī flashbacks uz 2o pasaules karu, bija ļoti labā līmenī, un būtība filma attēloja to, ko es biju vizualizējis savā galvā, lasot grāmatu.

4. Inception - Šī filma ir pierādījums tam, ka ir režisori, kam var iedot naudu, un viņi tāpat realizēs savu vīziju nevis kļūs par producentu marioneti. Nolans, kurš savu karjeru uzsāka ar ģeniālo Memento pa šo laiku ir pamanījies uzņemt divas Batman filmas, kuras būtība izglāba franšīzi no tā purva, kur tā iebrauca kopā ar Džoelu Šūmaheru 90os gados. Un Inception ir filma, kas liek domāt. Jā, savā ziņa tā ir popkorniska, bet tajā pašā laikā tās beigas atļauj cilvēkam aizdomāties par to, vai tas viss bija sapnis vai nē. Un jā Di Kaprio arī šeit ir lielisks, man ir tiešām prieks, ka viņš ir izaudzis no tā posma, kad viņš varēja tēlot tikai smukulīšus, bet tagad spēj tikt uzskatīts par nopietnu aktieri, kaut gan, ja paskatās uz 93ā gada filmu What's Eating Gilbert Grape, var saprast, ka talants viņam ir bijis vienmēr

3. Scott Pilgrim vs The World - Ilgi šī filma bija mana topa 1ā vietā, bet tomēr nē. Lai nu kā, bet Edgars Raits parādīja, ka no jaunajiem režisoriem viņš ir ar vislielāko potenciālu. Sevi lieliski pieteicis ar zombij filmu parodiju - Shaun Of The Dead, un turpinājis ar ģeniālo Hot Fuzz, pa vidu iemetot smieklīgo Spaced. Edgars Raits šoreiz darbojās, bez sava biežā partnera Simon Pegg, un adaptē Brian Lee O Malley komiksu, un dara to izcili. Uz ekrāna tiek pārnesti visi svarīgākie kadri, no visām 6 grāmatām. Filmas stils ir ātrs, nesaraustīts un Michael Cera tēlo pat ļoti labi. Filma, kas sevī ierauj neļauj neskatīties atkal, un atkal un atkal. Plus Beck soundtrack ir fenomenāls.

2. Buried - Filma par cilvēku zārkā. Un viss, tas ir viss, ko mēs redzam visas filmas garumā. Premise izklausās garlaicīga, taču patiesībā filma parauj ar to, ka režisors izmanto visas iespējāmas tehnikas, lai skatītājs vizuāli negarlaikotos, un tajā pašā laikā izmanto savu filmu ļoti spēcīgam sociālam komentāram. Klaustrofobijas sajūta, ko šī filma radīja man nemaz tik ātri nepārgāja. Galvenais aktieris Ryan Reynolds ideāli spēj nospēlēt visu emociju gammu, sākot no prieka, beidzot ar asarām. Filma, kas viennozīmīgi nav garlaicīga un pierāda, ka ja ir talants, tad par ar nelielu lokāciju var uzfilmēt ģeniālu filmu.

1. Black Swan - Jā, es esmu par šo filmu safanojies. Darren Aronofsky ir interesants režisors, viņa filmām reti, kad ir laimīgas beigas, vārda klasiskajā nozīmē, bet tās ir skaistas. Tēli tajās ir īsti. Pat ja lietas, kas ar viņiem notiek ir sirreālas, tad tēli ir pat pārāk reāli. Šī filma savelk kopā viņa režiju, un var just, ka viņš ir iespaidojies gan no Devida Linča, gan Kronenberga. Kopā izveidojot kaut ko, kas ir tik pat graciozs kā balets, un tik pat biedējošs kā melns gulbis vēlā vakarā. Filma, ko ir jāredz vismaz divas reizes.


Tas par filmām būtu viss, tagad pāriesim pie nākamās sadaļas -

Mūzika

Šis gads mūzikas ziņā man bija ļoti interesants. Es, gan atklāju vis kaut ko jaunu, gan atgriezos pie pārbaudītām vērtībām. Pirmkārt jau noteikti, jāatdzīst, ka es atkal klausos metālu tik daudz cik es to klausījos pirms vairākiem gadiem. Un jā, šogad es beidzot sāku klausīties vienu superīgu grupu, ko agrāk īsti nebiju klausījies - Arch Enemy. Es goda vārds nezinu, kas man viņos tik ļoti patīk, bet rezultāts ir tāds, ka last.fm pēdējā laikā man viņi stāv visu topu virsotnēs.
Ar Zanīti bijā dažādos koncertos. Bijām metalšovā, bijām zvērā, bijām vasaras sākumā daudz reizes rock n rigā. Bijām depo... respektīvi esam redzējuši daudz ko. Vēl joprojām skumstam, ka Rotting Christ neieradās uz metalshow. Bet man tomēr metalshow ļoooti patika, jo tur bija viena cita grupa, kas manai sirdij ir ļoti tuva - Napalm Death.
Tāpat es sāku ļoti daudz klausīties LV undergroundu. Precīzāk visu, ko saražojis Tornis. Zem šī leibla slēpjās tik daudz lieliskas grupas, par kuru eksistenci zina tiik maz cilvēki, bet nu cerams, ka drīz spēšu to labot.
Bet tomēr metāls pārsit visu citu šogad. Es esmu atklājis ļoti daudz jaunas grupas sev, atcerējies par sen aizmirstām. Klausos ļoti daudz folk metāla, plānoju nākamgad ar Zanīti doties uz Brutal Assault, vai kādu citu foršu festu eiropā. Vispār jā, sen tie laiki, kad man bija kerzas, un tagad man atkal gribās. Metāls tomēr ir foršs, un tas man ir asinīs. Bet jā, daudz neko šeit nerakstīšu, jo nu izplūst garos runas plūdos par metālu būtu ļoti šauri un jā, es attālinātu visus lasītājus vēl tālāk.

Personīgā Dzīve

Šogad manā dzīvē ir bijušas daudz pārmaiņas, bet par svarīgāko no tām nākamajā punktā.
Bet šogad es pabeidzu vidusskolu. 12 gadu posms norauts. Bet tajā pašā laikā sācies jauns posms, kas kā minimums būs 3, bet visticamākais, ka tomēr 5 gadi. Esmu es students, studēju SZFā, esmu SZF studējošo pašpārvaldes priekšsēdētājs. Atbildība liela, prasa daudz laika, bet es nesūdzos, jo tas tomēr ir tik forši, jo gandarījums, ko tu gūsti, kad izdodās kaut ko izdarīt visu studentu labā, tas nav vārdos izmērams, un jā ir forši.
Mans kurss ir foršs, tajā ir tiešām superīgi cilvēki, kurus noteikti gribēšu satikt arī tad, kad mēs visi jau būsim beiguši. Tas pats attiecās uz SP tajā ir cilvēki ar kuriem es kontaktus centīšos nezaudēt.
Protams, ka ir bijuši arī skumji brīži, šogad mūžībā devās mana vecmamma. It kā mēs nebijām pārāk tuvi, un viņai tas laiks jau tuvojās, bet tomēr, kad tas notikās, tad tas bija ļoti liels trieciens, kurš vēl tagad ik pa brīdim ir jūtams.
Taču, lai nebeigtu uz šādas negatīvas nots parunāšu par kaut ko pozitīvu - šogad es sapratu, ka patiesai laimei vajag pavisam maz. Un par to arī mans beidzamais punkts.

Zane

Jā, mans enģelis. Gada sākumā es varēju tikai sapņot par viņu, bet laikam ejot liktenis man uzsmaidīja, un tagad es esmu kopā ar šo skaisto, superīgo, gudro meiteni. Un jā, laimei vajag tik maz, viss, kas man vajadzīgs, lai es justos patiešām laimīgs ir atrasties viņai blakus. Protams, te ir mīnuss, man ir tāda problēma, ka ja es esmu viņai blakus, tad es nespēju neapskaut viņu, bet nu ar šādu atkarību es nevēlos cīnīties :)
Mīļum, Tu iedomāties nevari cik svarīga Tu man esi. Un cik ļoti Tu esi izmainījusi manu dzīvi, es nezinu, kā viss būtu izvērties ja tevis nebūtu, bet es zinu tikai to, ka es nebūtu tik laimīgs kā es esmu tagad. Un jā, man ir posmi, kad man mājās vai citur ir problēmas, bet es saprotu, ka ar tevi man vienmēr ir labi, un tad man neatliek nekas cits kā pasmaidīt, jo es zinu, ka Tu man vienmēr esi blakus.
Es jau Tev nesen mežā pateicu, ko es pret Tevi jūtu un jā, paldies, ka tu man esi, un tu esi pati labākā dāvana visos svētkos, ko es jebkad varētu vēlēties.

Jā, ilgs laiks ir pagājis

kopš pēdējā ieraksta. Pa vidu ir bijuši divi semināri, un visādas citas aktivitātes. Bet nu par to detaļās ieslīgt būtu ļoti ļoti gari un bezjēdzīgi. Pateikšu vien to, ka semināri bija pilni ar pozitīvām emocijām, jaukiem cilvēkiem, un tie bija ļoti lietderīgi manai attīstībai.
Es sev gandrīz vai katru dienu uzdodu jautājumu: "Kāpēc es nerakstu blogu?" Un ziniet, es pats to nesaprotu, it kā man patīk rakstīt, man patīk izpausties, bet laiks... Pēdējā laikā man tā vienkārši nav. Visu laiku kaut kas notiek, kaut kas jādara, kaut kur jābūt. Un tā sanāk, ka gan dzeja, gan viss cits dzīvē izņemot Zanīti tiek atstāts novārtā.
Nē, es nesūdzos par to, jo man tiešām ļoti patīk tas, ko es tagad daru, tas dod jaunus izaicinājumus, un ļauj man sevi attīstīt dažādos veidos. Un es tiešām ceru, ka tas mani arī pilnveidos. Kā arī, vēl joprojām paliek iespēja reizi pa reizei vienkārši noraut jumtu vecrīgā :)
Kā šo pēdēju nedēļu labāko notikumu es pat nezinu, it kā semināri bija forši... bet nē, labākais notikums bija vakar, kad ar Zanīti devāmies pie citas Zanes uz dz-dienu. Kāpēc tas ir kā labākais? Jo, ja man ir iespēja pavadīt daudz laika ar cilvēku, kurš man ir svarīgāks kā viss pārējais pasaulē, tad vairāk jautājumiem nevajadzētu būt.
Es nesolīšos rakstīt biežāk vai kā... bet nu kad varēšu tad rakstīšu, un lūdzu, cilvēki, kuri ir nozaguši manu iedvesmu... atdodiet to atpakaļ... es gribu atkal rakstīt normāli dzeju.

Ciku Caku Caurā Tumba

Woohoo, vakar bija jautri. Man sāp rokas, spranda, un labās kājas īkšķis. Bet nu esmu priecīgs, ka vēl neesmu pārāk vecs, lai spētu kārtīgi izbaudīt ārdīšanos pie vecā labā Inokentija Mārpla.
Protams, ka vakars iesākās ar skaisto Visu Latvijai organizēto lāpu gājienu, kurā piedalījos jau kuro gadu. Mani ļoti priecēja fakts, ka šogad bija vēl vairāk cilvēku kā citus gadus, un tā vienotība, kas valdīja gaisā bija fiziski izjūtama. It īpaši, kad visi skandēja frāzi - "Mēs esam Latvieši!". Ir prieks, ka nacionālais spēks saglabājās. Runājot, par nacionālismu, še ku reku ir foršs fragments no jaunās "Community" sērijas, kurā piemin Latviju.
Pēc tam izstaigājām "Staro Rīga", it kā jau smuki, bet liela daļa objektu bija jau pagājušajā gadā, un kaut kā šogad neradīja to "Wow" faktoru.
Un tad nāca vakara nagla, ļoti žēl, ka mīļumam bija jāiet mājās, bet nu mēs ar Oskaru aizgājām uz Depo, kur blieza Inokentijs. Lai cik jocīgi tas nebūtu, ir grūti iedomāties labāku grupu 18. novembrim, jo teksti ir latviski, viņi ir patriotiski un patiesi. 3ā reize šogad, kad redzu viņus, bet tā vai tā bija tā vērts. Superīgs vakars, un ģeniālākais teikums no Oskara mutes - "Dievs svētī Latviju un to kropli, kas piedirsa mūsu trepeni. Burtiski.". Un jā, viņam patiešām tā bija izdarīts kāpņu telpā :D

Tagad valsts svētki ir garām, palikusi vien filosofija un vēsture, ko mācīties. Un ģitāra, ko spēlēt, un meitene, ko gaidīt.
Līdz nākamai reizei, čau.

Man ir Z, man ir miegs, un man ir sapņi...

Es neesmu depresīvs tīnis. Nē, goda vārds es tāds neesmu. Un vispār rudens depresija var iet d@#$%.
Tagad es parunāšu par mūzika. Jā, es atkal biju nabaklab un jā, tur spēlēja Nika grupa Black Apple Market, un jā viņi spārdīja. Un jā, mēs ar Z nokavējām Huskvarn un bijām uz pēdējām 3 dziesmām, bet tas nekas, jo spēku tāpat sajutām. Un jā, alā bija jauki... sen nebiju tur sēdējis vēlos laikos.
Vispār interesanta nedēļas nogale, pamanījos piedalīties jautrā fotosesijā tajā gaiļezera dzemdību namā neuzceltajā. Piektdien pabiju bijušajā skolā, kur 30 minūtes nopļāpāju ar savu vēstures skolotāju, kura man ieteica vienu interesantu metodi darba meklēšanai, ko es plānoju arī īstenot.
Mājās, es tāpat jūtos kā ellē. Un tam ir daudzi iemesli, bet man ir sava paradīze, un ar to arī pietiek.
Pēdējā laikā es pārāk daudz laika pavadu Depo un citos vecrīgas iestādijumos, ok, es it kā tajā laikā nodarbojos ar svarīgām lietām, resp. daru kko universtātei, bet nu tā vai tā, alus neizpaliek, un jā, man garšo alus.
Labiņi, man nāk miedziņš. Es eju čučēt.

PS. Virsraksts nepārāk sakrīt ar saturu. DEAL WITH IT!!!

Stulbais rudens ar savu stulbo rudens depresiju

Pēdējās nedēļas ir bijušas jocīgas. Pirmkārt jau n-tās lietas ar SP vēlēšanām, es nezinu it kā jau jauki un interesanti, bet man tiešām šķiet, ka tas ir tik bezjēdzīgi un pat apšaubu vai es gribu tur būt, kaut gan nu jau ir par vēlu. Bet nu ņemšanās pirms tām man šķita tik bezjēdzīga, kaut gan pats tajā iesaistījos/tiku iesaistīts.
Man patīk laba mūzika, un tieši to man piedāvāja nabaklab 6dien. Abi ar Z bijām uz nabaklab halloween pasākumu, kur spēlēja Frailty un Heaven Grey, pacik heaven grey abi neesam pārāk daudz klausījušies bija ļoti priecīgi, ka viņi tomēr nospēlēja upi.
Es nezinu vai tas ir normāli, ka man viss ir tik ļoti apnicis, reāli ir kādas 2 lietas pasaulē, kas man vēl liekas saistošas un interesantas, viss pārējais ir pārejoši krāsu uzliesmojumi, kas pazūd pelēkā. Vai tiešām viss ir tik garlaicīgs? Es nezinu kāpēc tā ir, bet es sāku saprast, ka lielākā daļa cilvēku ir vēl stulbāki kā man likās, un ka viņi ir tikai garlaicīgas būtnes, kas cenšas izlikties par komplicētiem subjektiem, lai izceltos. Protams, ka kāds to var teikt par mani, un no viņa skatu punkta iespējams viņam pat būs taisnība, bet no mana skatpunkta viņš varbūt ir tāds arī. Tāds kā apburtais aplis sanāk.
Bet man patīk doma, ko es vakar noformulēju Lasmanes lekcijā, kas viņai ļoti patika.
"Es esmu, jo es esmu, un tas, ka es esmu ir pierādījums tam, ka es esmu, un nevis man jāpierāda sava esība, bet jums ir jāpierāda mana neesamība, un ja jūs nespējat to pierādīt, tas vien jau pierāda, ka es esmu." Es zinu, ka tas ir totāls sviests, bet ko citu man filosofijā teikt.
Šodien SP vēlēšanas, un man ir vienalga. Man vienkārši ir vienalga par gandrīz par visu. Šinī brīdī viss, ko es gribu ir aizmukt uz kādu vietu kopā ar Z un noslēpties tur uz kādu laiku. Es gribu atpūsties no pasaules. Tā mani nogurdina.
Respektīvi stulbais rudens ar savu stulbo rudens depresiju.

Tagad skan - Blutengel - A little love

vienmēr var atrast par ko blogot. VIENMĒR. vienkārši vajag rakstīt par visu

Es studēju... Jā... man patīk...man ir daudz atbildību. Nekas, gan ar tām tikšu galā. Es lekcijās tweetoju un piedalos lidmašīnas pacelšanās simulācijās. Es zaudēju. Es pamostos no rīta un saprotu, ka ir brīvas 4 dienas. Es...es....es....


Nē, nevaru tikai tā. Vajag kaut kā smukāk.
Un atkal rudens pārņem zemi, aiz 207. kabineta loga var redzēt kā lēnām sāk dzeltēt koku lapas. Skat, viens jau pavisam dzeltenoranžs, aizsteidzies pārējiem priekšā. Bet ko gan tie pārējie kavējās? Nekas, laiks ies un arī tie nodzeltēs, bet pagaidām? Pagaidām tie atgādina par nu jau pagājušo vasaru, kura paliks atmiņā ar stopēšanu, pārgājieniem un Z. Jā, laikam patiešām visumā beidzot viss ir kārtībā. Viss ir nosēdies savās vietās. Un ja ne visā visumā, tad tajā visuma daļā, kura skar mani un Z. tā daļa ir tik skaista. Ka piena ceļš visā savā krāšņumā var iet dēt. Mēs esam foršāki!

Jā, es esmu kursa vecākais un man ir daudz atbildības un man patīk runāt, kas mani noved pie vēl vairāk atbildībām. Bet laikam jau ar to ir jārēķinās. Protams, ja es pēc visa šitā, kad pabeigšu nebūšu spējīgs dabūt darbu...nu tad teiksim tā...gadās dažādi nelaimes gadījumi ar uguni.

Heh, tik tiešām, es rakstīju un kaut ko uzrakstīju, cik tas svarīgs, vai mazsvarīgs laiks rādīs, bet es rakstīju, es pārvarēju savu nevarēšanu, nespēju saņemties rakstīt un uzrakstīju. Laikam jau par to vien man ir jājūtās labi.

Paklausies:

Metsatoll - Hundiraev
Pink Floyd - Comfortably Numb
Granātābolu Namiņš - Par pūdeli

Metalshow un dziesmu svētki

Ir lielākais karstuma vilnis pēdējā laikā, bet ko dara Kārlis? Jāp, tieši tā, Es strādāju dziesmu svētkos kā brīvprātīgais, bet vēl pirms tam apmeklēju Metalshow. Bet nu tagad par visu pēc kārtas.
Kā jau Jūs izlasījāt iepriekšējā ierakstā mūsu brauciens izdevās pa pirmo, tādēļ neatkārtošos par to, bet sāksim stāstu dienu pēc atgriešanās. Biļete iegādāta bija jau sen, 17ls izterēti ar domu, ka beidzot nu redzēsim fantastiskos Rotting Christ, bet nu kā jau tas mēdz gadīties viņi tomēr neatbrauca, jo šo solists bija cietis autoavārijā. Nu labi, kam negadās, vismaz mums vēl joprojām bija Napalm Death. Tā nu dodos ārā no mājās savā jaunajā Skyforger kreklā, satiekos ar Z, kas diemžēl jutās ļoti slikti šajā dienā. Acīmredzot bija kaut kāds karstuma dūriens, bet nu par to bik vēlāk. Nonākot MP teritorijā interesantākais bija fakts, ka 3 dienu aproces, uz ko mēs pretendējām bija ROZĀ, jā metāla festivāla svarīgākās aproces ir rozā, kāpēc ne? Uz vietas iegādājamies arī aproces, lai teritorijā varētu gan ienākt gan iziet no tās, kas maksāja vienu papildus latu. Bet nu beidzot bijām iekšā un sākām šokēties par super zemo apmeklētību. Satiekot dažus paziņas tika okupēts galdiņš ēnā un nopirkts pirmais no daudzajiem Melnās Piektdienas aliņiem, kuri patiesībā ir diezgan garšīgi un par pieņemamu cenu. Tātad tālāk - apskatījāmies nedaudz Rebel Riot, tad es redzēju savu pirmās dienas favorītu Grondh, kas blieza tādu konkrēti spēcīgu Black Metal, pēc tam es sapratu, ka Z jūtās pārāk draņķīgi, lai mēs tur paliktu un abi devāmies mājās, kur arī viņa veiksmīgi aizmiga, bet es devos pie sevis visu laiku galvā skanot V. Coja ģeniālajam gabalam - Kogda Tvoja Ģevočka Boļna.
Otrajā dienā kā par brīnumu Z bija pilnīgi un galīgi OK, tāpēc abi devāmies iekarot MP teritoriju atkal. Biški pabesījāmies, ka iepriekšējā dienā palaidām garām Preternatural un Heaven Grey, taču nav jēgas dzīvot pagātnē. Tātad, sākumā paskatījāmies nedaudz Black Cobra, kas bija interesanti, jo līdzīgi kā The White Stripes sastāvēja tikai no vokālista ar giču un bungām. Taču atšķirībā no WS, šie bija daudz smagāki, un arī mani tik ļoti neuzrunāja. Tad devāmies ārā, kur pirmo reizi skatījos Vic Anselmo dzīvajā, hmm izskatās viņa pēc nenormāla frīka, bet dzied patiesībā tīri labi, bija mūsu gala secinājums. Un tad beidzot vakars sāka sākties pa īstam, jo uz skatuves kāpa mūsu pašu SANCTIMONY, kas noblieza konkrēti spēcīgu setu un pat pamanījās izveidot nolielu mošpitu. Pēc viņiem nāca vakara galvenie varoņi - Napalm Death, kurus jau sen biju gribējis redzēt dzīvajā un es nebiju vīlies. Tas bija spēks. Tik fantastiski bija redzēt kā solists starp dziesmām runā pavisam mierīgi un jauki, taču dziesmu laikā šķiet, ka viņā ir iemiesojies kaut kas no H. P. Lovekrafta grāmatām, bezmaz pats Ktulu ir viņu pārņēmies kā viņš kliedz un kustās pa skatuvi. Bet nu jā, ND koncis bija fenomenāls. Un pēc tam iekšā mūs izklaidēja mūsu pašu Frailty, kuri arī atdzina, ka iekšā ir nenormāls karstums un daudz par to jokoja, bet nu var redzēt (lasi dzirdēt), ka tas ir Doom Metāls, jo dziesmas bija nenormāli garas :).
Trešā diena sākas ar nedaudz sāpošu sprandu un ļoti ilgu gulēšanu, un nolemšanu ierasties teritorijā pietiekoši laicīgi, lai redzētu Ocularis Infernum, kuri karstuma dēļ bija bez meikapa un vispār, lai arī nospēlēja ļoti labi šķita nedaudz garlaikoti. Tad abi ar Z bēgām ļoti ātri prom, jo uz skatuves kāpa grupa, kas mums abiem diezgan smagi riebjas - Thursdays 12th. Neprasiet kādēļ, tā grupa vnk ir besīga. Anyways, tad iekšā bik pačekojām Whore Glamourama akstīšanos, kas beigās mani tomēr nespēja pietiekami iepriecināt tāpēc devāmies uz Dominu, kad atgriezāmies uz skatuves kāpa mūsu Trendkill Method, ko tā mierīgi izbaudījām, tad bija Rūsa, kas varbūt nedaudz sāk apnikt, bet tomēr velns viņi ir super dzīvajā. Un tad arī uz skatuves parādījās šīs dienas galvenie varoņi - Caliban. Varbūt neesmu nekāds lielais HC fans, bet dzīvajā viņi bija nepārspējāmi. Tāds mošpits.... ehh man patīk mošpiti un šitas bija kaut kas ģeniāls. Piekāšu, ka vēl šodien mana kreisā roka nedaudz sāp. Tas bija tā vērts. Plus es dabūju bungu vālīti un setlistu :D.
Labi, kad šis viss beidzās bija divas brīvas dienas un tad sākās nākamais maratons - dziesmu un deju svētki. Tajos arī abi ar Z bijām brīvprātīgie un strādājām vērmanīša info centrā. Pacik paši sastādījām grafiku sanāca, ka ir trīs 16 stundu darbadienas. Bet nu bija interesanti, dažādi cilvēki, dažādi jautājumi, dažādas situācijas. Piemēram, kā ir iespējams pazaudēt veselu pītu grozu ar jostām un maisu ar trejdekšņiem? Vai arī kādēļ kāds iedomājās, ka ja cilvēks uz ielas atradīs rozā ausskaru puķes formā viņš noteikti zvanīs dziesmu un deju svētku info centram? Ko man atbildēt uz jautājumu: "Kur šeit var iegādādāties vislabāko un lētāko šņabi?" Jā, cilvēki ir interesantas būtnes. Bet nu vismaz abi ar Z redzējām lielo koncertu mežaparka stāvot pie Valda Zatlera rindas nevienu nelaižot tajā iekšā. Un jā redzējām arī deju koncertu Daugavas Stadionā, tas ir apbrīnojāmi, ko var panākt ar pareizām ID kartītēm :D.
Vispār pēdējās nedēļas ir bijušas ļoti interesantas un jaukas. Es nespēju saprast kā esmu paspējis izdarīt tik daudz, jo galu galā parasti tomēr es esmu ļoti slinks būtnis :D
Ne pa tēmu, bet tomēr, Eluveitie ir jauns albums :)
Kārlis out until the next time :)