Woohoo, vakar bija jautri. Man sāp rokas, spranda, un labās kājas īkšķis. Bet nu esmu priecīgs, ka vēl neesmu pārāk vecs, lai spētu kārtīgi izbaudīt ārdīšanos pie vecā labā Inokentija Mārpla.
Protams, ka vakars iesākās ar skaisto Visu Latvijai organizēto lāpu gājienu, kurā piedalījos jau kuro gadu. Mani ļoti priecēja fakts, ka šogad bija vēl vairāk cilvēku kā citus gadus, un tā vienotība, kas valdīja gaisā bija fiziski izjūtama. It īpaši, kad visi skandēja frāzi - "Mēs esam Latvieši!". Ir prieks, ka nacionālais spēks saglabājās. Runājot, par nacionālismu, še ku reku ir foršs fragments no jaunās "Community" sērijas, kurā piemin Latviju.
Pēc tam izstaigājām "Staro Rīga", it kā jau smuki, bet liela daļa objektu bija jau pagājušajā gadā, un kaut kā šogad neradīja to "Wow" faktoru.
Un tad nāca vakara nagla, ļoti žēl, ka mīļumam bija jāiet mājās, bet nu mēs ar Oskaru aizgājām uz Depo, kur blieza Inokentijs. Lai cik jocīgi tas nebūtu, ir grūti iedomāties labāku grupu 18. novembrim, jo teksti ir latviski, viņi ir patriotiski un patiesi. 3ā reize šogad, kad redzu viņus, bet tā vai tā bija tā vērts. Superīgs vakars, un ģeniālākais teikums no Oskara mutes - "Dievs svētī Latviju un to kropli, kas piedirsa mūsu trepeni. Burtiski.". Un jā, viņam patiešām tā bija izdarīts kāpņu telpā :D
Tagad valsts svētki ir garām, palikusi vien filosofija un vēsture, ko mācīties. Un ģitāra, ko spēlēt, un meitene, ko gaidīt.
Līdz nākamai reizei, čau.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru