Baloži un 16. marts

Vai Tu zini, kam ir tiešām smaga dzīve? Balodim Rīgā, jo nav tīru mašīnu, ko apdirst, pēc ziemas pilnīgi visas mašīnas ir netīras un tādu aptaisīšana būtu pretrunā ar šo cēlo putnu seno kodeksu. Tātad mašīnu īpašniekiem ir dilema, vai nu atstāt mašīnas kā ir un būt drošiem, ka neviens balodis neiedomāsies izmantot tieši viņa mašīnu kā publisko tualeti, vai arī nomazgāt to ar skaidru apziņu, ka pēc 2 minūtēm uz tās atradīsies liels balts pleķis, un stulbākais būs tāda sajūta, ka šis sūds smejas par tevi atrodoties uz tavas TĪRĀS mašīnas padarot to (ne)tīru.
Labi, ja runājam nopietni, kaut gan baloži ir nopietni, tad šodienas svarīgākā tēma ir 16. marts. Un tam var pielāgot pirmās rindkopas analoģiju, jo ja mēs atstātu visu kā ir un netaisītu haju ap to viss būtu skaisti. Taču katru gadu n-tajiem aktīvistiem vajag pagarināt savus aktīvistu peņus un tie cenšas radīt dažādas akcijas, kas diezgan skaidri ir atšifrējamas kā vāji slēpti mēģinājumi provocēt skaistos vīrus, kas slēpjas aiz pūļa kontroles vairogiem un ķiverēm. Tieši tādēļ, ja mēs 2 gadus neko nedarītu, nepieminētu to medijos viss būtu jauki. Pāris veci, mirstoši onkuļi un tantes aizietu nolikt ziedus (es cienu leģionārus, bet fakts ir tāds, ka viņi IR veci) un šajā visā netiktu iesaistītu dažādi jaunieši, kas šo pasākumu uztvertu kā iespēju izārdīties un paust visu, kas viņos ir sakrājis pēc daudziem gadiem, kuros viņu vecāki ir slānijuši viņus ar armijas siksnām.
Labi, varbūt 2 gadi ir par maz. Varbūt vajag 3-5, protams, pirmos gadus varētu būt nedaudz saspīlētāks, bet, manuprāt, laika gaitā viss paliktu mierīgāk, jo arī šiem sistajiem aktīvistiem vajag publicitāti, un ja neviens viņiem to nedotu viņiem nekas cits neatliktu kā likties mierā un meklēt citu datumu. (Hei, es dzirdēju, ka 9. maijs vēljoprojām ir populārs) Labi, es nevaru izslēgt varbūtību, ka būs kāds cilvēks, kam Lindermana idejas šķiet ļoti tuvas un kurš nolems sev piesaistīt uzmanību ar kādiem radikāliem līdzekļiem. Taču tieši šādam iemeslam ir drošības policija, lai viņi ar to tiek galā un atstāj manu mediju telpu brīvu no šī pasākuma radītajām negācijām. Jo pašā būtībā tie ir tikai veci cilvēki, kas piemin savus kritušos cīņu biedrus, un par to neviens viņus nevar vainot.

Es jūtu, ka blogs ir nopietns un šeit nevajag joku beigās, tādēļ iztiksim ar manu metajoku.

Argumentācija ir sieviešu kārtas suns

Sabiedrība kopumā nemāk argumentēt!
Individuāli sabiedrības locekļi ir apveltīti ar spējām pamatot savu viedokli, vienlaicīgi uzstādot to kā sabiedrības kopēju uzskatu, taču pati par sevi sabiedrībai ar argumentāciju sokas sliktāk kā skudru lācim, kurš cenšas aprecēties ar delfīnu.*
"Kārli, tu atkal paudīsi savu liberālistski vienaldzīgo viedokli par vispārpieņemtām normām tādējādi cerot palielināt savu virtuālo krāniņu, jo visas meitenes kļūst slapjas no blogeriem ar vairāk kā 20 sekotājiem..."
Nē, viss ko es vēlos paust šeit ir mans uzskats, ka kopējā sabiedrība, kas izpaužās gan cilvēkos, kas tiek intervēti televīzijā, gan tām nelaimīgajām dvēselēm, kas uzskata, ka interneta komentārus kāds ņem vērā. Ir absolūti bez argumentējoša masa. Protams, paužot savu viedokli viņi min "iemeslus". Taču problēma ir tajā, ka šie iemesli itin bieži ir iepriekšējā pusgada laikā parādījušies kādā medija, ko paterē mūsu skaistais sabiedrības loceklis un viņš mierīgi atkārto tur dzirdēto neiedziļinoties saturā.
Šeit es vēlos veikt nelielu atkāpi par valodas jautājumu. Protams, ka tas ir mākslīgi sakāpināts un pat es nevaru teikt, ka biju pilnīgi bez emocijām, taču kas ir tiešām smieklīgi ir tie cilvēki, kas aizstāv Latviešu (jā, ar lielo burtu) valodu veicot komentārus, kuros puse ir dažādu citu tautu (galvenokārt krievu) lamuvārdi. Un tādi patiešām ir. Protams, ir teiciens, ka ir jārunā ar cilvēku valodā kādu viņš saprot, bet piedodiet, tas vienkārši šķiet smieklīgi un nožēlojami.
Atgriežoties pie viedokļiem, šī atkāpe iezīmē vienu to cik nepamatoti mēdz būt daži viedokļi. Jā, es uzskatu, ka viena valoda ir loģiska, bet to var pamatot divējādi - pareizi un nepareizi. Diemžēl liela daļa sabiedrības izvēlās nepareizo veidu, kurš sevī ietver lielas Latvijas iedzīvotāju daļās reducēšanu uz negatīviem stereotipiem. Skumjākais ir tas, ka no abām pusēm ir cilvēki, kuri sev doto ētera laiku izmanto, lai pastiprinātu tos.

Ne pa tēmu, bet: Rakstot blogus mani vienmēr uzjautrina tā doma, ka es rakstu par lietām, ko vajadzētu mainīt un tā tālāk, bet es neko nedaru tikai rakstu un tas ir skumji. Es māku argumentēt, bet esmu slinks viedokļa paudējs. Bet tas nav skumjākais, skumjākais ir tas, ka lielākā daļa blogosfēras ir tieši tādi paši. Tādēļ mans ierosinājums būtu, lai blogosfēra saņemas un apvienojas un pauž savu viedokli vienoti UN sāk kaut ko darīt. Jo šeit parādās dauzd labu viedokļu daudz argumentētu ideju daudz risinājumu, taču tie parādās blogos, ko nelasa daudz cilvēku tie parādās un pazūd. Kaut ko vajag darīt, ko es nezinu, kā, es nezinu, bet vajag!


------------------
*http://www.tvnet.lv/zala_zeme/dzivnieki/411707-ierosina_pieskirt_tiesibas_delfiniem

Zibenīgi lēna akcija

Šis ir aicinājums visiem mārketinga, PR un visu citu sabiedrisko jomu spečukiem. Ja Jūs nezinat, ko nozīmē kāds vārds vai darbība, tad lūdzu noskaidrojiet pirms sākat to izmantot savās kampaņās.
Mana lielā sāpe ir ar vārdu "Flashmob", tulkojumā - "Zibakcija".
Tas nozīmē ātru akciju, par kuru neviens neko nezina līdz notikšanas brīdim, nevis tāda, kas tiek izreklamēta pa n-tiem kanāliem un 20 minūtes pirms akcijas sākuma ir savākušies skatītāji un daži dalībnieki. Nē dārgie draugi, tā ir performance, tā ir izrāde, bet tas nav flešmobs. Flešmobs ir kaut kas negaidīts, kas pārsteidz cilvēkus. Tāda ir doma, tā tas darbojas. Organizatori ir slēgta grupa ar informācijas izdali uz "need to know" bāzes. Iedaboniet to savās galvās, jo šobrīd Latvijā vārdam flashmob ir ļoti slikta pēcgarša, jo katrs sevi cienošs reklāmists domā, ka ir oriģināls rīkojot izreklamētu flashmobu.
Tātad vienojamies, vai nu taisiet flashmobus tā kā tos jātaisa, vai taisiet tos savādāk, bet šitā tā lieta neiet krastā.

Labdarība un tautas morālais tukšums

Esmu pārliecinās par to, ka Latvijā cilvēki jūtas vainīgi par to, ka viņu dzīves ir nepiepildītas bedres ar neīstenotām vēlmēm un nereāliem sapņiem. Tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es redzu faktam, ka cilvēki turpina ziedot pilnīgi katram iespējamajam iemeslam kāds ir iedomājams. Jā, es saprotu, ka smagi slims bērns ir traģiski, bet ir daudz smagi slimi pieaugušie, kam neviens neko neziedos. Ir daudzi smagi slimi veci cilvēki, kam neviens neziedos. Apbrīnojami ir tas, ka vienmēr atradīsies kāds, kas argumentēs, ka "Bet bērnam visa dzīve priekšā..." Jā, un 25 gadus vecam cilvēkam, kas ir izmācījies universitātē par valsts naudu un būtu lielisks papildinājums valsts budžetā neatradīsies, bet kādam mazam, slimam bērnam, par kuru visu mūžu vajadzēs rūpēties un kurš potenciāli nekad nespēs ieiet darba tirgū, jā par to ir jāziedo. Es reizēm gribētu saprast loģiku, kas valda šo cilvēku galvā, jo es atsakos ticēt, ka viņi ir tik naivi, lai patiešām neredzētu to, ka rīkojas kā absolūtas aitas. Un jā, bērna nāve, ciešanas ir traģiskākā lieta, kas var būt, BET tam ir jātiek pāri, daudzi tam tika pāri, daudzi tam tiks pāri, tāda ir dzīve. Un kādēļ bērna dzīve ir jāvērtē tik daudz reizes augstāk kā jauna pieaugušā, vai pat veca pieaugušā dzīve? Es nespēju saskatīt racionālu pamatojumu tam. Vai tā būtu vēlme aizpildīt tukšumu, kas rodas ar apziņu, ka mēs dzīvojam valstī, kam ir absolūti nospļauties par cilvēkiem un to ciešanām? Vai tā ir vēlēšanāš kompenesēt par to, ka pret saviem bērniem izturejāmies kā pret boksa maisiem? Vai varbūt kāds tā kompensē kādu citu bērnības traumu? Lai kas tas būtu tas nav loģiski. It īpaši mani fascinē, ka ja pie palīdzības lūguma kās ieraksta loģisku komentāru, kas ierosina paņemt kredītu vai ko tamlīdzīgu. Attieksme ir tāda it kā tas cilvēks būtu atbildīgs pie aids, sifilisa un gonorejas rašanās.
Šis ieraksts nav pret labdarību, tas ir pret iemesliem kādēļ cilvēki nodarbojas ar to. Pareizi motivēta labdarība ir vērtīga, bet tāda, kas kompensē paša dzīves tukšumu, tā ir tukša un vērtīga tikai monetāri, kas ir svarīgi, bet varētu palīdzēt tik daudziem citiem arī.

21 albums, kas man atgādinās par 2011. gadu

Paskatoties kalendārā paliek nedaudz bail, pagājis jau gads, kopš pagājušās reizes, kad nēsāt sarkanas cepures ar baltiem bumbuļiem skaitījās sociāli pieņemami. Tāpat ir pagājis gads kopš vajadzēja apkopot visu, kas darīts gada laikā un secināt, ka jaunā gada apņemšanās (nopelnīt pirmo miljonu) ir izgāzusies kā citus gadus. Tā nu es sēžu bez miljona, bet neesmu vēl pavisam saskumis, jo 2011. gads bija labs vienā ziņā - bija daudz labas mūzikas... Cik daudz? Pietiekoši, lai zaudējot jebkādas tiesības saukties oriģināls es arī varētu izveidot savu topu ar šī gada labākajiem albumiem. Izvēlējos maģisko skaitli 21, jo ar tā palīdzību nākamgad gribu dabūt savu miljonu.

21.

Alice Cooper - Welcome 2 My Nightmare
Šokroka vectēvs ir atgriezies pie sava veiksmīgākā albuma un izdevis tam otro daļu. Ja parasti turpinājumi ir neveiksmīgi, tad šoreiz tā galīgi nav. Albumā var just Alice briedumu, caur dažādiem mūzikas stiliem un ļoti veiksmīgi izveidotu konceptu. Rekomendēju gandrīz visiem, kam patīk laba mūzika.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=fOO4_bCUUXg

20. 

Tom Morello: The Nightwatchman - World Wide Rebel Songs
Rage Against The Machine un Audioslave ģitārists, kurš agrāk bija pazīstams kā vīrs, kas no savas ģitāras spēja izdabūt visneģitāriskākās skaņas un ar dažādu efektu palīdzību padarīt ģitāru par pilnīgi jaunu instrumentu. Taču pēdējā laikā viņš ir pievērsies, kam pilnīgi citam. Protesta dziesmām pret pastāvošo kārtību, jo viņam ir viedoklis, un tas ir jāpasaka. Ignorējot domas par to, kāds ir viņa viedoklis nevar noliegt, ka albums ir prasmīgi izstrādāts un dziesmas ir lipīgas un prātā paliekošas. Kā arī kā dziedātājs viņš nav galīgi zemē metams.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=lC20oFu-blk&ob=av3e

19.

Iced Earth - Dante's Inferno 2011
Power Metāls nekad nav bijis mans mīļākais žanrs, taču ja kāda grupa spēj radīt teju 18 minūtes garu episku darbu balstītu uz Dantes Dievišķo Komēdiju es pavisam noteikti to izbaudīšu gan muzikāli, gan liriski. Šo var ieteikt, ja Tev kādā iemesla dēļ vajag iemācīties pamatus par Dievišķo Komēdiju un tev patīk metāls, kas nav pārāk smags. Ja kas šī nav orīģināl versija, bet gan viņu pašu pāranžēta versija no sava agrākā skaņu darba.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=O3GO1CfiL0I

18.

Psychostick - Space Vampires Vs Zombie Dinosaurs in 3d
Psychostick patīk jautrība, viņiem patīk rakstīt dziesmas par ikdienišķām lietām un saskatīt tajās humoru un viņi māk pasmieties par sevi to visu ietērpjot muzikalajā pavadījumā, kas vienādi daudz aizņēmies no Hardcore un Nu-Metal. Tas kopumā izveido samērā unikālu skaņas un liriku kombināciju, ko pati grupa dēvē par HumorCore. Albums, manuprāt, ir spēcīgākais, ko Psychostick ir izdarījuši līdz šim brīdim. Var just instrumentālo briedumu kā arī pozitīvi ir tas, ka puse no albuma dziesmām nav saistītas ar ēdienu. Ballītē noteikti aizies uz urrā!
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=dcYlytyuKsc

17. 

Dzelzs vilks - Dzīvnieks Pilsētā

Es gribētu, lai šis albums man patiktu vairāk, bet tā nav. Klausoties es jūtu lieliskas dziesmas, bet tikai dažas spēj mani aizķert, ko to izdara katra dziesma Sārtajā Rītausmā vai MMSN. Žēl, bet šā vai tā, tās dziesmas, kas aizķer, tās aizķer tā, ka par maz neliekās. Un kājas tik uz koncertu velk, varbūt tur noķersim sesku.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=dm3s0pVRbLE

16. 
Amon Amarth - Surtur Rising

Ir albumi, kam vajag laiku, lai tie iepatiktos. Šis ir izcils piemērs tam, jo pēc pirmās klausīšanās reizes es biju absolūti pārliecināts, ka tas būs gada vilšanās. Un jā, tajā brīdī es vēl nezināju par LULU eksistenci. Bet jā, klausoties albumu vēl un vēl es sāku sajust, ka patiesībā viņš ir nobriedušāks(es šo vārdu, tāpat kā iekavas izmantoju pārāk bieži). Un prasa no klausītāja, lai viņš iedziļinās tā saturā un izbauda moderno vikingu vēstījumu par senajām cīņām Valhallā. Twilight Of Thunder Gods šā vai tā ir labāks, bet šis pavisam noteikti nav slikts ieraksts. Un Aerials kaver versija ir absolūti ģeniāla.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=NdvFzSuUeE0

15. 

My Dying Bride - The Barghest O’ Whitby
Līdzīgi kā ar Iced Earth arī šis nav albums, bet gan viens skaņu darbs, kas izdots kā albums. Un kas par skaņu darbu. MDB ir atgriezušies ar sev tik raksturīgo un perfekti atstrādāto Doom metāla paraugstundu, kurā sastopams ir viss, kas liek viņus mīlēt. Nolemtības pilni vārdi, kurus papildina smagas, lēnas ģitāras, kurām pāri kliedz sāpju pilna balss. MDB ir kā vīns, ar katru albumu kļūst labāk un labāk.
http://www.youtube.com/watch?v=QRGG9Nmf2gA

14.

Anthrax - Worship Music
Thrash metāla leģendas. Grupa, kas kopā ar Slayer, Megadeth un Metallica definēja 80o gadu thrash metālu un slavināja tā fanus dziesmās kā Caught In A Mosh un Bring The Noise. Nu atgriežās ar savu jaunāko veikumu ar veco labo Joey Beladonna pie vokāliem. Un jāsaka kā ir - viņš ir lielisks. Vokāli ne vietas, kur piesieties, muzikāli arī klasisks thrash metāls. Diemžēl man Anthrax nekad nav bijuši pārāk tuvi tādēļ tik zemu sarakstā, bet ja Anthrax patīk, tad šis albums ir kā radīts Tev.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=G6glLYRKy6o

13. 

Red Hot Chili Peppers - I'm with you
Par šo albumu pasaulei bija daudz bažu. Galu galā atkal no grupas aizgājis Frušiante ar kura ģitārspēli RHCP ieguva vispasaules slavu. (RIP Slovak) Bet viņa vietā šoreiz nav Dave Navarro, bet gan Josh Klinghoffer, kurš jau ilgi ir bijis grupas draugs. Taču par viņu nav daudz jēgas runāt, jo viņš pārāk daudz albumā neparādās, kaut gan jāatdzīst, ka sākums Brendan's Death Song ir ļoti skaists. Jā, albums ir vajāks kā Stadium Arcadium, bet tai pašā laikā grupa ir progresējusi un arī 50 gadu vecumā cenšas mainīt savu skaņu, kas ir apsveicami. Un viņiem pat nevajag Lū Rīdu, lai to izdarītu.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=lUorx8yVQ50

12.

Epysode - Obsessions
Epysode ir Semjuela Arkana no grupas Virus IV gara darbs. Daudzu gadu laikā sarakstīti skaņu darbi, kuru izpildē pieaicināti dažādi Power un Progresive metāl aprindās zināmi smagsvari. Gala rezultāts ir ļoti sevī ievelkošs albums, kuru nevar apstādināt vidū, jo kopējais koncepts spīd cauri un ir vēlme dzirdēt nākamo gabalu. Stils ir ļoti neuzbāzīgs un veiksmīgi balansē smagos gabalus un ar vieglajiem, kas padara šo par lielisku fona albumu dažādām aktivitātēm.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=JI_LNT8spik

11. 

Grondh - Necilvēks
Agrāk zināmi kā trakākie Black metālisti puiši ir nedaudz piebremzējuši ar trakmūziku, bet ir izdevuši albumu, kurā viņu vecās kompozīcijas ir pārveidotas uz nedaudz vairāk Death/Black stilu ar vārdiem latviešu valodā. Šis solis, viennozīmīgi, ir nācis par labu, jo albums ir ļoti izdevies, ir daudzas dziesmas, kuras gribas klausīties vēl un vēl. It īpaši ja agrāk būts uz daudziem viņu koncertiem tad var atpazīt kuras dziesmas no agrākiem laikiem ir kuras dziesmas albumā.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=aem3gUx2S_w

10. 

Chris Cornell - Songbook
Soundgarden, Audioslave līderis, izcilas balss īpašnieks un viens no Sietlas četrinieka nu ir izdevis akustisku dzīvo ierakstu no savas pēdējās koncerttūres. Albumā ir dažas jaunas dziesmas, bet pārsvarā tas koncentrējas uz tādu kā viņa karjeras retrospekciju aplūkojot darbus no visām ērām, kā arī iemetot Imagine kaverversiju. Ļoti jauks albums, kas pēdējās dienās man diezgan daudz griežās uz riņķi, bet tomēr netik daudz kā viens no nākamajiem albumiem.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=yRaYtmWXIho

9. 

Pearl Jam - Twenty
Vēl viens albums, kurā nav jaunas dziesmas, bet kurš ir kā lieliska retrospekcija uz šīs Sietlas bandas progresiju no jauniem, ambicioziem mūziķiem uz grupu, kas ir šobrīd. Albums iznāca komplektā ar Kamerona Krova filmu PJ20, ko es ļoti iesaku visiem noskatīties, jo tā dod unikālu ieskatu Pearl Jam dzīvē un to kā viņiem pēc tik ilga laika izdodās būt tik vitāliem un būtiskiem.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=V-QI1NPUV34&ob=av2e

8. 

Satanika - Satanikattack
Ja godīgi esmu pārsteigts cik augsti šis albums nonācis, jo sākotnēji es to izvēlējos tikai tādēļ, ka vieno no tā dziesmām sauca "Sodomize The Nun". Taču klausoties albumu kļūst skaidrs, ka grupa ir kas vairāk kā vienkāršs Blackened Thrash. Viņiem ir talants rakstīt lipīgas, bet smagas dziesmas. Savā ziņā man gribās viņus salīdzināt ar Necrofago, taču tas nebūtu godīgi pret Satanika, jo viņi necenšās kopēt, viņi rada savu.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=dFNSgBVnKw0

7. 

Strāvoklis
Tie, kas mani pazīst zina, ka man ir ļoti silta vieta sirdī Latviešu pagrīdes mūzikai un šis albums bija kā dāvana šīm jūtām, jo Latvijas mūzikas scēnā labi zināmi mūziķi kā Inokentijs Mārpls, Soundarcade, Bērnības Milicija, Židrūns, u.c. apvienojās, lai katrs sarakstītu dziesmu ar Raiņa dzejas vārdiem. Galarezultāts ir kas tāds, kas patiešām mani piespieda mīlēt Raini, jo viņa dzeja ir padarīta mūsdienīga saglabājot viņa vārdus un izteiksmes līdzekļus, bet ar mūzikas palīdzību tai ir piešķirta jauna dimensija, kas palīdz to uztvert daudz labāk. Kā arī katrs mūziķis vai grupa albumam dod pilnīgi citu stilu tādējādi ar šo vienu albumu var gūt diezgan labu ieskatu Latvijas pagrīdes mūzikas dzīvē.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=AP0gJx00ih8

6. 

Arch Enemy - Khaos Legions
Angela Gosowa ir metāla dieviete. Par to nav jautājumu. Gluži tāpat, kā tas, ka brāļi Amoti zina, ko viņi dara ar savām ģitārām. Tad nu lūk, šī apvienība ir radījusi jaunu mākslas darbu, kurš ir piepildīts ar visu to, ko cilvēki mīl no Arch Enemy, lieliskām melodiski smagām ģitārām, Andželas elles kliedzieniem un vārdiem par apspiestību, noslēpumiem un kraukļiem. Ko vairāk var dzīvē vēlēties...
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=Hy2cHEjYb6g

5.

SIA Radikal - Monokarš
Latviešiem ir smagā metalurģija, par to šaubām nevajadzētu būt. SIA Radikal ir Gustava Terzena lolojums. Viņš pats spēlē ritma ģitāru, kamēr albumā solo ģitāru spēlē Relicseed Edgars Rakovskis, kurš nu jau ir atvadījies no radikāļiem, lai dotos uz ārzemēm ar Relicseed. Bet pats albums ir veiksmīgs klasiskā Thrash metāla stilā ieturēts ar spēcīgiem sociāli aktuāliem vārdiem, kuru autors ir vokālists Dainis Rijkuris. Muzikāli nav nekā ļoti oriģināla, taču dziesmas ir lipīgas un patīkami klausāmas.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=LgL9HTK_I4U

4. 

A Pale Horse Named Death - And Hell Will Follow Me
Albums, kas vai nu patīk vai riebjas. Type O Negative bundzinieka jaunais projekts. Muzikāli drūms, liriski vēl drūmāks, vokāli interesants darbs, kura spēcīgākā puse ir ļoti interesantie vārdi kā arī nolemtības sajūta, ko uzbur vokāli. Rekomendējams vakarā, kad viss apnicis un gribas dzirdēt sāpes, dusmas un naidu.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=vGzPuMbSrZs

3. 

Megadeth - TH1RT3EN
Musteins ir kaut viena no interesantākajām figūram metāla pasaulē. Mute lielāka kā prostitūtai, viedokļi skaļāki kā piecus gadam bērnam. Bet šā vai tā visi viņā klausās un atbalsta mūziku. Kādēļ tas tā ir? Jaunais albums uz to sniedz atbildi, jo šeit ir apkopotas un pabeigtas dziesmas, kuras rakstītas vairāk kā 20 gadu laikā. Un to nevar tik ļoti just. Es jau augstāk minēju cik labi ir ja grupas mainās, bet Megadeth ir izņēmums, ir patīkami, ka viņi nemainās, ka iegādājoties Megadeth albumu ir pilnīgi skaidrs, kas drīzumā skanēs no tumbiņām un padarīs kaimiņu ikdienas dzīvi nepanesamu. Albumā nav nevienas vājas dziesmas, nav gabala, kam nevajadzētu būt. Musteins fantastiski labi ir saspēlejies ar Broderiku un abi kopā ir atraduši lielisku ritmu, kas vairs nav tāda sacensība kāda bija novērojama Endgame.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=K4MtiQHhlNY

2. 

Machine Head - Unto the Locust
MH ir modernā Metallica. Viņi dara to, ko Metallica vairs nespēj - Rada klasiskus albumus vienu pēc otra. Jāatdzīst, ka pilnībā es viņus varu izbaudīt tikai kopš Blackening, kas man šķita nepārspējams ieraksts, taču kaut kādā veidā MH tas izdevās. Es pieņemu, ka līdzīgas sajūtas, bija pēc Metallica - Ride The Lightning, ko šķiet nevarētu pārspēt, bet tad atnāca Master Of Puppets. Un ja albums ir jāsalīdzina ar kādu citu albumu tad MOP būtu tieši tas ar ko salīdzināt, jo abi divi ir sasodīti spēcīgi no sākuma līdz galam, bez nevienas vājas dziesmas un abiem ir dziesmas, kas ir kļuvušas par klasiskām. Albums būtu bijis pirmais, ja pirmās vietas īpašnieki nebūtu savu albumu izdevuši tik nesen, ka man viņš šobrīd griežas gandrīz nonstopā.
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=3Nw15QK5BCk

1.

Baložu Pilni Pagalmi - Divreiz Izstāstītie Stāsti
Kas ir BPP? Tas ir Māris Šverns un viņa draugi. Tā ir Šverna ne akadēmiskā balss un sapņainie, reizēm naivie dziesmu vārdi par mīlestību, par laimi un par viņu. Kas ir viņa? Tā ir Kamilla, Diāna, Valentīna. Tā ir jebkura sieviete, kas ir mūsu dzīvē. Kas šajā albumā ir tik spēcīgs? Tas, ka katrā dziesmā var just Šverna dzīvi, emocijas un viņa balss tās stāsta fantastiskā veidā. Kā arī muzikāli albums ir labākais kopš Zabetes, un, ticiet man, esmu ļoti liels "Esi Sveiks" fans. Grūti pateikt, ko vairāk, vienkārši paklausieties un atveriet sevi varbūtībai, ka ne vienmēr vajag perfektu balsi, lai būtu izcils mūziķis, reizēm pietiek ar atklātu sirdi un dvēseli. Un citējot pašu Švernu "Kā apsnigušam purvam"
Piemēram: http://www.youtube.com/watch?v=korSd_9PDYU

Interneta izgāztuve

Man ir absolūti pie kreisās kājas mazā pirksta naga melnuma, ka kāds tev apsola mūžīgu erekciju un visādas citas laimes lietas par to, ka tu noklikšķināsi uz viņu dotā anonīmā linka. It īpaši ja tas "viņš" slēpjas aiz segvārda "14mT3HV1Ru5" vai kā tamlīdzīgi, goda vārds, cilvēki ieslēdziet savas smadzenes un saprotiet, ka Jums neko nedos. Internets nepazīst Santa Klausu, un vispār, Santa Klauss, Jums arī neko nedos, jo Jūs esat stulbi. Man nav ne mazākās vēlmes saņemt nejēgā daudz DM twitterī par to, ka kāds ir par mani uzrakstījis sliktu blogu, un man "obligāti" jāuzspiež uz dotā linka.
Jopcih, pocih, es tiešām ceru, ka daudzi cilvēki uz tā nespiež, jo jā, tad es personīgi gribu atrast tos cilvēkus, kas uzskata, ka klikot uz absolūti feika linka un sekot tā dotajām instrukcijām cerot saņemt kaut ko vērtīgu, tikai lai saprastu kā šie cilvēki spēj vienlaicīgi runāt, un stāvēt kājās un kā viņu smadzenes neapjūk no tik dažādu darbību pildīšanas. Tas man atgādina, cik daudzi no šiem cilvēkiem tic tam, ka viņī patiešām ir 99999999 ntais lietotājs un viņi dabūs balvu. Ehh... internets ir kā zelta bedre krāpniekiem, te viņi var pelnīt naudu...
Paga, tas man dod ideju! Ko Jūs sakat, ja mēs arī izveidotu savu shēmu.
Tātad mums vajag:
1)Kodētāju, kurš uzraksta vienkāršu skriptu, kas reizi dienā ietwītos kaut kādu twītu no sērijas "HAHA, tiiiik labs video, seko šim linkam - http://www.youtube.com/watch?v=4TovqogviVU"
2)Patiesībā aizvest cilvēku uz lapu, kas saka, ka viņam ir jāpiereģistrējas, lai redzetu
3)Reģistrējoties dabonam no viņa e-pastu, ko piespamojam
4)Piedāvājām facebook connect un spamojam facebook
--------------------
Jēga: Mēs esam ļauni un varbūt kaut ko nopelnīsim, bet kā ar šito pelnīt gan nerakstīšu, ideja ir, bet netaisos piesārņot internetu vai dot citiem idejas.

Tātad kopsavilkums: Internets ir izgāztuve, valkā respiratoru, gumpīšus, moš nesaķersi zarazu un man nebūs jālasa tava zaraza, Tu mazais/mazā zaraza.

Sociālais reālisms jeb stāsts par s*****

Sociālais reālisms, kad Tu izkāpjot no tramvaja iekāp suņa sūdā un nolamājies. Ne skaļi, bet tā zem elpas, bet pietiekami, lai to dzirdētu aiz tevis nākošā sieviete un sāktu skaļi stāstīt savai padzīvojušajai draudzenei cik briesmīgi mūsdienās visi runā, bet kad pati ar kāju iekāpj tajā pašā, nu jau slavenajā sūdā, tad pa visu ielu atskan skaļš: "B....."

Viens solis bezdibenī ir kontrolējams risks, bet divi, tad ir kontrolējami vienīgi kliedzieni. Bet vai ir vērts meklēt kontroli? Varbūt vajag nolamāties, varbūt vajag nosaukt sūdu par sūdu, lai sūds saprot, ka ir sūds. Galu galā ir daudz teicienu par sūdiem. Protams, tā nav labākā tēma par ko runāt, bet tā ir būtiska, jo daudzas lietas mēs varam reducēt uz sūdiem.
Sūdīga valdība! Sūdīga alga! Sūda priekšnieks! Sūdi, sūdi, sūdi, sūdi.
Un atkārtojot šo vārdu tik daudz reizes pazūd tā jēga, pazūd tā sitiens, pazūd asociācijas, kas ir saistītas ar šo vārdu. Un sūds paliek sūdīgs, jo vairs nespēj pildīt savu funkciju.

Un tas arī ir sociālais reālisms, ka pat negatīvisms paliek tik pierasta lieta, ka zaudē savu efektu.

Lai dzīvo dubulti standarti un negatīvisms. Divas lietas, kas padara mūsu dzīves reālākas un sūdīgākas.

NRA - Not for Reading

Tas, ka laikraksts atrodas konkrētas hūtes ielokā nenozīmē to, ka ir jāzaudē visi kaut nelielas jēdzības principi, kaut ko šādu es varētu sagaidīt tropisko augļu saitā, kur strādā arodskolu beidzēji, nevis, šķietami, respektablā medijā.
http://zinas.nra.lv/vakara-zinas/no-otras-puses/58288-arkartas-velesanam-ir-bijusi-jega-jaunaja-saeima-ir-smukakas-deputates.htm
Super, es noignorēšu absolūto cinismu, kas valda šajā virsrakstā, bet pievērsīšu uzmanību tam, ka tas ir domāts samērā šaurai mērķauditorijai, un teksta stils ir apbrīnojami savirpināti atsaldēts.

«Saskaņas centra» deputāte ir daiļa un brīva, bet izskatās, ka arī ļoti trūcīga, jo viņai, pēc CVK datiem, nepieder nedz kapitāldaļas, nedz vērtspapīri, nedz kas cits, ko būtu vērts minēt deklarācijā. Jāpieņem, ka pēdējo naudu – 1610 latus – viņa augustā ziedojusi partijai.

Apbrīnojami, vai ne?
http://zinas.nra.lv/latvija/58299-liepnieks-zatlers-uzvedas-ka-pertikis-kurs-ticis-pie-granatu-kastes.htm
Es saprotu, ka valstī ir vārda brīvība, bet kāpēc mēs dodam Liepniekam vārdu? Nepietiek ar to, ka viņam ir savs psihodēliskais saits, kurā viņš cenšas sevi salīdzināt ar resnu Beļģi, kam bija ūsas.


PS.
Es izaicinu kādu, lai man pierāda, ka NRA ir uzticams, objektīvs medijs. Ja Tev tas izdosies, es Tev uzsaukšu tēju, kafiju vai alu.

Ksenofobiskais Ksenofils

Kafijas biezumos slēptie meli, beidzot kļuva acīmredzami. Ebrejs nezināja, ko darīt, viņam bija bail. Bail no aukstuma, bail no augstuma, bail no telpām, bail no āra. Vienā vārdā sakot viņš bija fobisks. Un viņa fobijām, neirozēm un kompleksiem nepalīdzēja tas, ka viņa vārds bija Ksenofils.
Taču Ksenofils dzīvoja, kas cits viņam atlika, līdz kādu dienu pārgurušais, pārbijies nabags iegāja bārā. Kā sevi cienošs Ebrejs viņš nolēma paņemt vienu alu, jo tikai tā viņš spēja izslēgt bailes, neirozes un kompleksus. Taču viņa galvā vēl joprojām skanēja vārdi, ko pirms stundas teica viņa sieva - "Tu esi Ksenostulbs ksenofobs."
Kā viņš tāds varēja būt? Viņš taču bija ebrejs, kā ebrejs var būt ksenofobs, vai tiešām? Varbūt viņa vienkārši ņirgājās? Varbūt tas bija parasts apvainojums, bez dziļākas jēgas? Bet nē, tā tas nenotiek, tur kaut kam bija jābūt, un Ksenofils centās domāt, taču viņa prātam traucēja fonā esošas televizors, kurā 10 vīri ķiverēs, ar slidām dzenāja melnu punktu pa ekrānu, laiku pa laika viens otram sadodot pa seju. Šķietami bezjēdzīga pārraide, nodomāja Ksenofils, taču cilvēki bija aizrauti, viņi kliedza, bļāva plaukšķināja un dejoja. Alus lija, sārtas sejas visapkārt, jautrība, haoss un Ksenofils.
Ko viņam darīt? Viņš Ksenofils ksenofobiskais ebrejs, ko Jahves vārdā viņš varētu darīt? Iet atpakaļ pie sievas? Un ko tad, fobijas taču paliek. Pakārties? Bet viņam bija pnigofobija. Varētu noslīcināties, bet hidrofobija, nošauties, bet balistrofobija un vispār viņam bija bail no pašnāvības, kā gan to nosaukt. Patiesībā viņam bija vienalga, kā to nosaukt, bet viņš pavadīja nākamās desmit minūtes domājot nosaukumu - Suicīdfobia, Mortemofobia, Avftofobia un vispār viņš bija ebrejs, kāpēc ne זעלבסטמאָרדfobia.
Tā nu viņš sēdēja pie galda un domāja, līdz pamanīja, ka rokās vairs nav alus kausa. Nē rokās jau sen atradās glāze ar dzintara krāsas šķidrumu, kas garšoja pēc izturēta ozolkoka mucas un dedzināja rīkli. Bet Ksenofilam tas patika. Viņš sāka justies kā cilvēks, kā Ebrejs, kā Ksenofils. Tikko kā viņš bija nonācis pie šī secinājuma viņa degunu sasniedza kāda smarža. Sākumā tā bija vāji uztverama, bet ar laiku tā kļuva spēcīgāka un spēcīgāka, līdz tā pārņēma visu viņa ķermeni.
Iespējams tas bija alkohols, bet iespējams tā bija patiesībā. Bet Ksenofilam vajadzēja to ēdienu, smarža bija tik pazīstama, tik kārdinoša, bet tik aizliegta. Tādēļ tikko, kā uz viņa galda nosēdās lielais šķīvis ar kārdinošu ēdienu viņš ķērās pie lietas, apstājoties vien, lai sagremotu lielāku kumosu, vai, nu jau ar interesi, palūkotos ekrānā. Bet ēdiens, tā bija svētlaime, tas bija labākais Jahves radītais ēdiens. Ksenofils bija sajūsmā. Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk par šo pastāstīt sievai Ksenofils palūdza rēķinu. Pirms samaksas vēlreiz paskatījās tajā

Alus 3x2.50ls - 7.50
Viskijs 2x4ls - 8ls
Cūkgaļas cepetis ar kartupeļiem - 8ls
-------------------------------------
                             23.50ls


Un tajā brīdī viņš saprata, kāpēc viņam bija bail, kāpēc sieva viņu sauca par Ksenofilu ksenofobu. Tas bija tikai loģiski un kas to būtu domājis, ka risinājums bija viena kārtīga cūkgaļas maltīte.
Dodoties prom viņš pie sevis vien noteica - "Ardievu Jahve, tagad ir mans laiks nebaidīties un izbaudīt dzīvi."

Vai Tu zināji, ka?

Letarģisks smīns pārklāj apātisko seju, kas izlīdusi no segu izveidotās migas un patlaban pārlūko istabu meklējot tuvāko izeju uz tualeti, jo tieši tur atrodās tās nākotnē.

Vai Tu zināji, ka kodolieroči ir laba lieta?
Ja visām lielvalstīm to ir gana daudz tad ir maza iespēja, ka būs kodolkaršs, jo tādā veidā tiktu nodrošināta abpusēja iznīcība. (google: Mutually assured destruction)

Tualete, tā ir tā vieta, kur karalis ir vergs, bet vergs karalis, gandrīz vai gribas domāt, ka Hēgeļa "Kunga un verga dialektika" tapa šajā telpā, kur mušas slinki nolaidās uz sienām un vēroja, kā top filozofija.

Vai Tu zināji, ka pirms gada tavs ķermenis bija par 98% savādāks, kā šobrīd?
Izrādās, ka katru gadu mūsu ķermenis aizvieto apmēram 98% savu atomu, vienīgi slikti, ka aizvietojot, tas aizmirst aizvietot arī visus vēžus un hepatītus un citus draņķus.

Bet nu tualete bija tukša, bez Hēgeļa, bez filozofijas, tikai šī letarģiski smīnošā seja, kurai, ja godīgi, tualeti nevajag, jo tā ir tikai seja, ne ķermeņa ne jēgas.

Vai Tu zināji, ka ja kādā multfilmā astoņkājis apsola atdot savu sirdi viņš tāpat var krāpt?
Jo astoņkājiem ir 3 sirdis... žēl, ka mums tā nav, būtu daudz vieglāk saglabāt tīru sirdsapziņu.

Taču Seju tas nebiedēja, tā mierīgi ieņēma tualetes telpu, dziļi ieelpojot viegli sasmakušo gaisu līdz letarģisko smīnu nomainīja vāji maskēts riebums un tā iekliedzās - "Konsolidēt! Konsolidēt! Konsolidēt!"


Vai Tu zināji, ka Nīče savu dzīvi beidza kā vājprātīgais?
Jo apmēram 10 gadus pirms savas nāves Turīnā uz ielas redzēja kā kāds kučieris sit savu zirgu, redzētais atstāja neizdzēšamas pēdas Nīčes psihē.

Tās vārdi atbalsojās sasmakušajā telpā, līdz patiešām, smaka sāka konsolidēties. Gadu gadiem krājusies smirdoņa savācās vienā veselumā un izveidoja ķermeni, pakausi, matus un apstājās ap Seju. Un tikai tad Seja atplauka neviltotā smaida un noteica: "Vai Tu zināji, ka mani tagad sauc par Filozofu?"