Free Floating Hostility

Cilvēki mīl kārtību, pat ja šī kārtība ir haoss. Ir pat tādi, kas ir cieši pārliecināti, ka haoss ir vienīgā kārtība. Viņus parasti var atpazīt pēc skaļi izkliegtā kaujas sauciena - Anarhija. Bet ko par to, labāk parunāsim par kādu citu vārdu, kas sākas ar "an" un nē, es nedomāju TO. Es domāju kaut ko gandrīz vai pretēju TAM. Es domāju anoreksiju.
Labi, patiesībā anoreksija ir tikai viens no aspektiem, bet būtisks. Jo šeit mums ir cilvēki, kuri apzināti cenšas izskatīties pēc Kongu vai Ruandas pamatiedzievotājiem, tikai ar daudz bālāku ādu un sliktāku frizūru. Un kāpēc? Jo TV teica, ka Tu esi pārāk resna. Es spēju saprast, ka tā ir nopietna problēma un es tai pieeju ļoti viegli un varbūt pat ciniski, bet ir dažas modernās slimības, kas mani kaitina, un "eating disorders" viennozīmīgi ir pašā augšā šīm sarakstam.
Otra lieta, kas man rada vēlmi atbrīvot lielu daļu cilvēces no viņu asinis pumpējošajiem orgāniem ir mobings. It īpaši skolās. Nupat ziņās uzpeldēja stāsts par Amandu Todu. Un ziniet, kas ir stulbākais? Tas nav oriģināls stāsts. Jā, viņai bija ļoti draņķīga situācija, dzīves black-jack viņa izvilka 22, bet tas nav vienīgais tāds gadījums. Jauni bērni, daļēji pusaudži ir nežēlīgāki kā izbadējušās hiēnas. Mēs dzīvojam mediju kontrolētā un statusu veidotā sabiedrībā. Tehniski jau bērni nav pie tā vainīgi, vainīga ir paaudze pirms mums, kas izaudzēja šos lolojumus, no kuriem ir liela daļa ir pilna ar idejām, kuras ir tik stulbas, ka ir jābrīnās, kā šie cilvēki spēj vienlaicīgi elpot un kustināt kājas. Jaunie cilvēkbērni dzīvo pastarpināti (vicariously) caur to, ko redz TV ekrānos, un internetā. Un hei, šeit sasaucamies ar iepriekšējo ierakstu. Un kas rada šo mediju saturu. 20-40 gadīgie. Es ieteiktu visiem, kas rada to draņķību pa cianīda tabletei pie tējas, bet tas esmu es, un daudzi to ieteiktu man pašam.
Pēdējā lieta, kas man nedaudz ir sakritusi uz nerviem. Rīgas Dinamo. Jā, zaudēt ir cilvēcīgi, jā komanda ir bizness, jā noturēt labus spēlētājus mēs nevaram. Bet ko mēs varam? Būt vadība lielāko daļu spēles un zaudēt pēdējā periodā. Un vēl Dinamo var sakasīties ar LHF, bet nu tur abi vainīgi. Lipmans ir vecs lops, taču viņam rūp LV hokejs. Dinamo ir rijīgi pēc velna, bet viņi arī ieliekuši savu artavu.

Vīrietis krūšturī un sieviete ar prostatu

Nu ko čaļi, laiks uzvilkt savas kleitas, sakārtot krūšturus un pārbaudīt vai somiņās ieliktas lūpu krāsas  Galu galā, kad atnāks meitenes no saviem darbiem celtniecībā  ostās un kā vilcienu mašīnistes mums ir jāizskatās pēc iespējas labāk.
Paga, paga, paga, kaut kas šķiet nepareizi. Ak jā, es laikam nedaudz sajaucu dzimumu. Tas laikam tāpēc, ka es izlasīju mazu grāmatiņu, kurā bija kaut kas par Kārli un Karlīni. Ak jā, es to lasīju, jo mani tak sauc Kārlis un šķita svarīgi kāpēc un kā es kļuvu par Karlīni un kas man jādara, lai to atkārtotu (mums visiem ir fantāzija vienu dienu padzīvot pretējā dzimuma ādā).
Bet runāsim nopietni, ir svarīgi atzīt, ka bērna psihe ir viegli iespaidojama  jo tajā nav sakrājies dzīves cinisms, un pieredzes. Taču tieši šis ir iemesls kādēļ šādas grāmatas ir tik ļoti svarīgas. Aktīvie kliedzēji, kas apgalvo, ka šī grāmata pārvērtīs puikas gejos, meitenēs lezbietēs un bērnu dārzos notiks orģijas, aizmirst to, ka šobrīd mediju telpa ir pārpildīta ar pretējo "pareizo" konstruktu, kurā sievietes loma ir pozicionēta kā būtne, kurai mūžīgi jārūpējas par to, lai viņas krūtis būtu gana tvirtas un dibens izceltos, tai pašā laikā neaizmirstot par to, ka sarkanas lūpas uzbudina vīriešus un dziļš V formas izgriezums noteikti nodrošinās precinieku uzrašanos. Kamēr jaunie puisīši aktīvi uztver konstruktus par to kā viņi pret sievietēm var izturēties kā pret maināmiem objektiem un kuru galvenais uzdevums ir izskatīties labi pie sāniem vīrietim, kurš viņu ved uz SAVA darba balli.
Bet Kārli, Tu tūliņ sāksi kliegt. Ir taču tik daudz seriāli, kur ir spēcīgi sieviešu tēli. Jā, ir, bet to mērķauditorija ir nobrieduši prāti, kurus vairs tik viegli nevar ietekmēt, kamēr izteikti arhaiskās vērtības tiek aktīvi tetovētas jaunās smadzenēs.
Kas mani ļoti uzjautrina, ka liela daļa protestētāju ir ticīgie. Jo kāpēc gan ne. Bībele taču pilna ar citātiem, kā šis.
Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ.(Pāvila I vēstule Korintiešiem) 
Tieši šādu iemesla šādu grāmatu parādīšanās ir tikai apsveicama. Pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešama pilnvērtīga izglītība, pilnvērtīgai izglītībai ir nepieciešami pilnvērtīgi materiāli. Un valstij ir jātur svēta sava satversme. It īpaši tās 99. punkts, kurš nobeigs šo ierakstu labāk kā es to mācētu.
 Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

PS. Tomēr izdomāju, ka vēl vēlos pievienot dziesmu, kas nedaudz runā par ieraksta vidus daļu, izpilda mākslinieks Lupe Fiasco, un dziesmu sauc Bitch Bad

Vienīgais tīri personiskais ieraksts šogad

Piedošana. Lieta, ko ir tik viegli lūgt, bet reizēm tik grūti sniegt. Pēdējais pusgads, varbūt pat ilgāk ir bijis pilns ar lietām par ko es gribētu atvainoties. Par kurām es esmu atvainojies, bet tai pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka ir lietas par kurām nevar (nevajag) piedot.

Neceri, ka tev piedos
Ja tu guli ziedos /Ieva Roze/

Godīgi sakot, savā personīgā dzīvē esmu bijis kretīns, esmu diezgan mērķtiecīgi čakarējis sev tuvus cilvēkus, un aizdzinis viņus prom no sevis. To darot es sevi mierināju ar domu, ka es jau neko traku nedaru, bet nē. Runa nav par to vai es daru kaut ko traku vai nē. Runa ir par to, ka lietas sakrājas. Kā ūdenspiles var gadu gaitā tikt cauri akmens šķērslim, tā mazas riebeklības var sakrāties. Un kad pienāks laiks maksāt, tad jāmaksā būs par visām uzreiz.
Smieklīgi ir tas, ka riebeklība var būt nekā nedarīšana. Jā, mans slinkums, apziņa, ka es esmu tik foršs, ka viss atrisināsies, tā mani iegāza. Tā mani turpina iegāzt.
Kāpēc es šo rakstu? Jo vajag. Jo man to vajag sev. Man piemīt eksibicionisma gars, tajā ziņā, ka es rakstu daudz vairāk par savu dzīvi kā vajag. Un šī ir ļoti nopietna daļa no tās.
Kopsavilkums: Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet apzināti kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un pēc tam brīnīties par gala rezultātiem un justies apvainotam ir nožēlojami.
Laiks pieaugt emocionāli un nerīkoties tik stulbi kā līdz šim, jo tikai tagad spēju saprast, ko tieši esi tik brīvprātīgi pazaudēju.

Ps.
Nolēmu publicēt šo te ierakstu, lai tas kalpo kā atgādinājums.

Sievietes, vīrieši, sekss un pārdomas

Dzimumu līdztiesība ir jauka lieta, kuru es atbalstu, bet tai pašā laikā viena šodienas saruna mani aizveda pilnīgi citā domu virzienā. Visiem ir zināma senā anekdote, ka ja vīrietis pārguļ ar piecām daiļavām viņš ir leģenda, bet dāma, kas rīkojas šādi ir vieglas uzvedības.
Joks ta joks, BET varbūt tomēr nē? Galu galā, ja lēdija grib seksu tad viņai ir diezgan vienkārši to ierosināt, jo reti kurš vīrietis, kurš ir brīvs un hetero-seksuāls atteiksies, ja vien pati sieviete nav pēc skata tāda it kā seju būtu apciemojis no augsta stāva krītošs seifs (man patīk Tom & Jerry). Un pat ja izvēlētais vīrietis nevēlēsies iesaistīties palagus saburzošās darbībās viņš to uztvers kā komplimentu un kā apliecinājumu savam akmens laikmeta šarmam.
Bet tagad apgriežam situāciju otrādi. Ja vīrietis pietuvosies skaistam skuķim un teiks: "Klau, Tu esi sasodīta skaista, un šķiet, ka Tevi interesē tas, ko es saku, davai nāc uz manu dzīvokli." Reakcija būs daudz interesantāka un daudz biežāk arī negatīva. Atkal, protams, vērā jāņem dažādi aspekti, vai vīrietis ir kaut attāli izskatīgs, vai viņš ir skaidrā un vēl daudzi citi sīkumi.
Tātad, šeit mēs varam sākt nedaudz iezīmēt kādēļ šī anekdote varbūt tomēr ir patiesa un pat neizrāda necieņu nevienam no dzimumiem. Galu galā, ja vīrietim izdodas pavadīt neaizmirstamas naktis ar 5 dažādām jaukām būtnēm, tas liecina par to, ka viņš ir ieguldījis lielu darbu šī rezultāta sasniegšanā. Viņš ir centies būt jauks (varbūt viņš arī tāds ir), viņš ir klausījies, smaidījis, mājis ar galvu. Turpretim otra dzimuma piecinieks ir nedaudz savādāks, nevēlos iebraukt dziļos stereotipos, bet šķiet, ka upurējot nedaudz pašcieņas skaitlis pieci ir sasniedzams ļoti viegli.

Protams, ka viss, kas ir rakstīts augstāk ir tīri hipotētisks. Tās ir manas pārdomas un ņemt tās par pilnu ir tikpat nopietni kā ņemt par pilnu to, ka es apgalvoju, ka tomātu maizītēm vajag uzlikt kečupu. Es to darīšu, bet Jūs to varat noteikti nedarīt.

Dažas ne tik fokusētas domas, kas maisās pa galvu.
Kādēļ cilvēkiem nepatīk draņķīgi bāri? Tieši tajos var atrast vis interesantākos cilvēkus. Un vispār, kāpēc visinteresantākie cilvēki ir tie, kam nav nākotnes plānu, kas strādā sliktus darbus un lielas sabiedrības daļas acīs ir neveiksminieki? Kāpēc ir tik nepieņemami bēgt no normām un darīt to, kas patīk? Kuru tas sāpina? Nosodīt ir stilīgi?

Pie viena arī jautājums lasītājiem - lasot blogus, kuru autorus Jūs dzīvē nepazīstat, vai ir gadījies šos nepazīstamos autorus atpazīt dzīvē, uz ielas, festivālā, jebkur? Kāda reakcija? Ejat sveicināties? Es personīgi jūtos, kā stalkeris, ja tā daru, bet pa reizei mani atpazist pēc šitā mazā bloga, kas ir dīvaini, jo tik daudz jau nelasa, bet patīkami šā vai tā.