Labi, ja runājam nopietni, kaut gan baloži ir nopietni, tad šodienas svarīgākā tēma ir 16. marts. Un tam var pielāgot pirmās rindkopas analoģiju, jo ja mēs atstātu visu kā ir un netaisītu haju ap to viss būtu skaisti. Taču katru gadu n-tajiem aktīvistiem vajag pagarināt savus aktīvistu peņus un tie cenšas radīt dažādas akcijas, kas diezgan skaidri ir atšifrējamas kā vāji slēpti mēģinājumi provocēt skaistos vīrus, kas slēpjas aiz pūļa kontroles vairogiem un ķiverēm. Tieši tādēļ, ja mēs 2 gadus neko nedarītu, nepieminētu to medijos viss būtu jauki. Pāris veci, mirstoši onkuļi un tantes aizietu nolikt ziedus (es cienu leģionārus, bet fakts ir tāds, ka viņi IR veci) un šajā visā netiktu iesaistītu dažādi jaunieši, kas šo pasākumu uztvertu kā iespēju izārdīties un paust visu, kas viņos ir sakrājis pēc daudziem gadiem, kuros viņu vecāki ir slānijuši viņus ar armijas siksnām.
Labi, varbūt 2 gadi ir par maz. Varbūt vajag 3-5, protams, pirmos gadus varētu būt nedaudz saspīlētāks, bet, manuprāt, laika gaitā viss paliktu mierīgāk, jo arī šiem sistajiem aktīvistiem vajag publicitāti, un ja neviens viņiem to nedotu viņiem nekas cits neatliktu kā likties mierā un meklēt citu datumu. (Hei, es dzirdēju, ka 9. maijs vēljoprojām ir populārs) Labi, es nevaru izslēgt varbūtību, ka būs kāds cilvēks, kam Lindermana idejas šķiet ļoti tuvas un kurš nolems sev piesaistīt uzmanību ar kādiem radikāliem līdzekļiem. Taču tieši šādam iemeslam ir drošības policija, lai viņi ar to tiek galā un atstāj manu mediju telpu brīvu no šī pasākuma radītajām negācijām. Jo pašā būtībā tie ir tikai veci cilvēki, kas piemin savus kritušos cīņu biedrus, un par to neviens viņus nevar vainot.
Es jūtu, ka blogs ir nopietns un šeit nevajag joku beigās, tādēļ iztiksim ar manu metajoku.
