Sameloties ir moderni, jeb Catfish recenzija

Šodien solīja laiku bez nokrišņiem, šķiet, ka samelojās. Šķiet, ka sameloties ir jaunais modes kliedziens, un sinoptiķi visu šo laiku ir vēstījuši par to, un nu beidzot tas ir atnācis - vienīgā lieta par, ko viņi nemeloja. Kas ir tas, kas cilvēku padara par cilvēku? Viņa personība! Viņa identitāte! Viņa izskats! Viņa domas! Šādas domas māc manu prātu, pēc Catfish noskatīšanās. Un nē, tā nav metafiziska filma par dzīves jēgu. Tā ir lieliska dokumentālā filma par vienu no mūsdienu pasaules aspektiem un meliem. Jā, tik vienkārši, bet reizē tik ģeniāli. Skatoties dažbrīd ekrāna notiekošais izraisa spriedzi, dažbrīd asaras, dažbrīd smieklus. Šādas dokumentālās filmas mēdz atcerēties tik ilgi, jo ne tikai notikumi filmā stāsta par modernu tehnoloģiju, bet arī pati filma ir lielisks piemērs tam, cik ļoti tehnika ir attīstijusies, lai ļautu uzfilmēt jebkuru brīdi, bez iepriekšēja pre-production, un tādā veidā iegūt fantastiskus kadrus savai dokumentālajai filmai.
Manuprāt tieši šis aspekts padara Catfish tik interesantu, skatītajam dažbrīd ir jāaizdomājas. "Vai tas, ko es redzu patiešām notika, vai nē?" Ja nē, tad aktieri ir pelnījuši augstākos apbalvojumus, ja jā, tad režisors ir pelnījis Oskaru.
Filma ir skumja, bet reizē arī cerīga. Tā beidzas uz ļoti interesantas domas, un runā par vairāk kā vienu problēmu.
Ņemot vērā filmas saturu, nav iespējams runāt par ko tā ir, bet noteikti rekomendēju noskatīties, viena no labākajām dokumentālājām filmām ļoti ilgā laikā. 9.5/10

Zudens

Hmm...sen nekas nav rakstīts. Laikam jau es neko nerakstu, jo visu varu izstātīt Z un tad pazūd vēlme to rakstīt, jo viss ir izteikts. Bet nu pienākuma apziņa kaut kur apakšā kņud un rodas vēlme kaut ko šeit uzrakstīt.
Nu labi! Tātad, ko es pēdējā laikā esmu darījis? Patiesībā jau ļoti daudz ko. Bet nozīmīgākais noteikti bija Auļu jaunā albuma "Etnotranss" prezentācijas koncerts. Ideālu aprakstu jūs varat izlasīt šeit! No savas puses tiešām varu tikai piebilst, ka enerģija, kas plūst no auļu mūzikas ir neaptverami spēcīga. Pēc tam sekoja jautra ballīte, kurā pudeles šķīda pret sienu, tika atrasts bobo un darītas citas ļoti loģiskas lietas.
Kas vēl!? Nu jā, studijas lēnā garā dodas uz priekšu un parādās arvien vairāk pienākumu un prasību, kas jādara. Un ir grūti. Varbūt ne grūti izdarīt, bet saņemties darīt. Taču ar to laika gaitā tikšu galā.
Ārā ir sācies kaut kas, ko man labpatīk saukt par - Zudeni. Ne gluži ziema, ne gluži rudens, bet kaut kas pretīgs un kaitinošs.

Mūzikas ziņā es esmu iemīlējies simfoniskajā black metālā. Nekad agrāk nebiju to tā daudz klausījies, bet tagad saprotu, ka esmu palaidis ļoti daudz garām. Tā enerģija un spēks, kas nāk no tās mūzikas ir prātam netverama.
Ak jā, kaut kad ļoti sen biju uz Māra Šverna koncertu, tas arī bija forši, tikai žēl, ka tad, kad viņš prasīja, lai saucam dziesmas, ko spēlēt viņš nemācēja nospēlēt nevienu no tām, ko prasījām. Savā ziņā smieklīgi, ka esam tādi HC fani.
Nu labiņi mincīši, es dodos uz bibliotēku tagad un strādāju pie super jaukās filozofijas.

...ka pūdeļi ir viskrāšņākie suņi, vai ne tā? Un kazas vislabākie mājlopi, un vislabāk ir ja ir abi divi.

Hmm, pēdējās dienas ir bijušas vētrainas. Man stāsta, ka mana reakcija nozīmē, ka es esmu stiprs cilvēks. Es tiešām ceru, ka tā ir, un nav cita skaidrojuma. Njāā, universitātes laikā ir grūti atrast kaut ko par, ko būtu jēga blogot. Jo nu nekas īpašs nenotiek. Tiek laista laža, tiek cerēts, ka viss izdosies kā vajag. Tiek meklēts darbs, tiek klausīta mūzika, skatītas filmas. Viss ir tik parasti un ikdienišķi. Un varbūt arī tāpēc vakardienas ceļojums uz jumtu bija tas, kas man bija vajadzīgs. Tomēr ir patīkami sēdēt, dzert aliņu, apskaut meiteni un skatīties uz pasauli. Sajūta ir kā pasaules valdonim. Un vēl ir tik labi redzēt tik nodrāztu, bet tomēr ģeniālu uzrakstu - "Uz jumtiem būs mūsu pludmale" Protams, sajūta pazūd, kad sāc doties lejup, jo nu tad pa tumsu jāiet. Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par absolūti neko. Jo nekā nav. Nav naudas, nav laika. Nav ko stāstīt, nav ko rakstīt. Nu ir ko rakstīt, bet tas ir vēl nesakarīgāk kā tas, ko rakstu tagad. Dzeja? Dzeja top nedaudz, bet mazāk kā gribētos.
Ehh, rudens, rudens, students rudens. Ko par tevi, lai saka? Tu esi atnācis, un atsaldējis mūs visus. Tu padzini vasaru un kausies ar ziemu, bet tu zaudēsi. Kāpēc? Jo tā tam ir jābūt.
Un tagad bik nopietni, esmu jau dzīvē jautājis, bet ja nu kādam neesmu, tad jautājums - Vai tu nezini kādu vietu, kur vajag darbiniekus, kur darbu varu apvienot ar studijām, un var saņemt kaut vai minimālo algu. Vēlams legāli, bet nu nav tā, ka es ļoti gribu maksāt nodokļus.
Nu labi, ieraksts izdarīts, laikam varu iet gulēt. atā

Filozofisks ieraksts

Laiks plūst, bet cilvēki paliek. Laiks ir kā upe, kurā mēs peldam pa straumei, izmisīgi peroties ar rokām pa ūdens virsmu tikai, lai tiktu aizrauti tālāk un tālāk. Bet šī ir īpaša upe, tajā nav ūdenskritumu. Ir krāces, ir lēnākas, platākas vietas, bet ūdenskritumu nav. Ir tikai ieteka okeānā. Un, kad beidzot tu iepeldi okeānā tad laiks ir beidzies, tavs ķermenis atrodās vai nu krāsnī vai zemē, bet tu peldi okeānā. Tur nav nekas, bet reizē tur ir viss. Tur ir absolūts klusums, kurš ir pilns ar kliedzieniem. Melnbalts ekrāns, kurā spēlējās krāsas. Neitrāla seja, kas priecājās un raud.
Okeānu nevar pārpeldēt, tajā nevar noslīkt, bet tajā var nogrimt. Iegrimt un neuzpeldēt. Un to vajag darīt, jo tikai tad cilvēks ir mierā.

Paklausies