Laiks plūst, bet cilvēki paliek. Laiks ir kā upe, kurā mēs peldam pa straumei, izmisīgi peroties ar rokām pa ūdens virsmu tikai, lai tiktu aizrauti tālāk un tālāk. Bet šī ir īpaša upe, tajā nav ūdenskritumu. Ir krāces, ir lēnākas, platākas vietas, bet ūdenskritumu nav. Ir tikai ieteka okeānā. Un, kad beidzot tu iepeldi okeānā tad laiks ir beidzies, tavs ķermenis atrodās vai nu krāsnī vai zemē, bet tu peldi okeānā. Tur nav nekas, bet reizē tur ir viss. Tur ir absolūts klusums, kurš ir pilns ar kliedzieniem. Melnbalts ekrāns, kurā spēlējās krāsas. Neitrāla seja, kas priecājās un raud.
Okeānu nevar pārpeldēt, tajā nevar noslīkt, bet tajā var nogrimt. Iegrimt un neuzpeldēt. Un to vajag darīt, jo tikai tad cilvēks ir mierā.
Paklausies
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru