...ka pūdeļi ir viskrāšņākie suņi, vai ne tā? Un kazas vislabākie mājlopi, un vislabāk ir ja ir abi divi.

Hmm, pēdējās dienas ir bijušas vētrainas. Man stāsta, ka mana reakcija nozīmē, ka es esmu stiprs cilvēks. Es tiešām ceru, ka tā ir, un nav cita skaidrojuma. Njāā, universitātes laikā ir grūti atrast kaut ko par, ko būtu jēga blogot. Jo nu nekas īpašs nenotiek. Tiek laista laža, tiek cerēts, ka viss izdosies kā vajag. Tiek meklēts darbs, tiek klausīta mūzika, skatītas filmas. Viss ir tik parasti un ikdienišķi. Un varbūt arī tāpēc vakardienas ceļojums uz jumtu bija tas, kas man bija vajadzīgs. Tomēr ir patīkami sēdēt, dzert aliņu, apskaut meiteni un skatīties uz pasauli. Sajūta ir kā pasaules valdonim. Un vēl ir tik labi redzēt tik nodrāztu, bet tomēr ģeniālu uzrakstu - "Uz jumtiem būs mūsu pludmale" Protams, sajūta pazūd, kad sāc doties lejup, jo nu tad pa tumsu jāiet. Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par absolūti neko. Jo nekā nav. Nav naudas, nav laika. Nav ko stāstīt, nav ko rakstīt. Nu ir ko rakstīt, bet tas ir vēl nesakarīgāk kā tas, ko rakstu tagad. Dzeja? Dzeja top nedaudz, bet mazāk kā gribētos.
Ehh, rudens, rudens, students rudens. Ko par tevi, lai saka? Tu esi atnācis, un atsaldējis mūs visus. Tu padzini vasaru un kausies ar ziemu, bet tu zaudēsi. Kāpēc? Jo tā tam ir jābūt.
Un tagad bik nopietni, esmu jau dzīvē jautājis, bet ja nu kādam neesmu, tad jautājums - Vai tu nezini kādu vietu, kur vajag darbiniekus, kur darbu varu apvienot ar studijām, un var saņemt kaut vai minimālo algu. Vēlams legāli, bet nu nav tā, ka es ļoti gribu maksāt nodokļus.
Nu labi, ieraksts izdarīts, laikam varu iet gulēt. atā