Tā ir tikai mana dzīve

Šīs pēdējās dienas ir bijušas vienas no smagākajām manā mūžā...
Es neiešu detaļās kāpēc tā tas ir, bet pateikšu vienu, es esmu uz depresijas robežas. Paldies Dievam, ka man ir iemesls neieslīgt tajā. Es tur esmu bijis, un es negribu tur atgriezties. Tā vieta ir pārāk tumša un riebīga.

Es sen tur neesmu bijis un tas ir labi, vienmēr būt tam, kas ir smaidīgs ir grūti. Bet nekas, es to varu, jo galu galā tā ir tikai mana dzīve, es to varu uztvert kā gribu, un gan jau es izdomāšu, kā pagriezt šito visu situāciju tā, lai es spētu atkal būt smaidīgs. Bet patlaban es ārstēju sevi ar cigaretēm... Jā, es negribu to darīt, jā tas ir pretīgi, bet jā tas man kaut nedaudz palīdz, brīdis kurā dūmi atstāj manas plaušas un nonāk gaisā, tas ir tik skaists... kā dūmi gaisā izplēn, gluži kā manas emocijas pēdējā laikā.

Bet es esmu priecīgs par daudz ko, vienkārši šī ir tā retā reize, kad ir vairāk negatīvā nekā pozitīvā. Protams bija jauki vakar dabūt otro vietu orientēšanās sacensībās ar Aleksandru un Mārtiņu... pēc tam bija jauki saskandināt prozit konfektes...

Labi... es sakodīšu zobus un turpināšu būt smaidīgs...jo tā ir tikai mana dzīve