Neizkustināmais objekts pret neapturamo spēku

...jeb kādēļ man visa popmūzika šķiet vienāda, bet tās mūzikas cienītājiem viss metāls šķiet vienāds.


Man šodien bija Deja Vu, bet ne pa īstam, tas pat nebija klasificējams kā īsts Deja Vu, drīzāk tāds kā Deja Vu mazais brālēns - mini deja vu. Kā tas notika? Es biju draugos, kur dienasgrāmatās regulāri mēdz parādīties dažen dažādi youtube video. Parasti es to ignorēju taču šoreiz kāds velns mani dīdīja (ak jā man ir temperatūra, tas laikam to izskaidro) uzspiest play pogu un apskatīties jaunāko, ko spēj piedāvāt Miley Cyrus, par kuru es pēdējo reizi es dzirdēju, kad es skatījos South Park sēriju, kur ņirgājās par Jonas Brothers un kaut kas man pieminēja par tādas "mākslinieces" eksistenci. Nu labi, es ieslēdzu video sākums laikam ir domāts ievadīt sižetu un tad sākas dziesma. Brīdī, kad manās austiņās sāka skanēt šausmīgi apnicīgi sintizēti drum loops es sapratu, ka es šo dziesmu esmu dzirdējis, tad man ienāca prātā vēl kāda ģeniāla ideja, noskaidrot, kur es šo dziesmu biju dzirdējis un es sāku iet cauri n-tām popmūzikas dziesmām, bet ziniet pie kā es nonācu? Pie tā, ka viņas visas bija gandrīz vienādas vismaz savā pamatā, protams varbūt nedaudz atšķīrās sintezatori, vokāls varbūt dziedāja citā tonī, bet doma palika tāda pati, it kā kāds būtu paņēmis formulu kā radīt dziesmu, iemetis to mašīnā, kas ražo dziesmas, un vienveidīgas popzvaigznes, un kad mašīna saražo jaunu vienību minētā vienība tiek uzmesta uz skatuves. Varbūt es esmu pārāk cinisks, bet tāds bija mans viedoklis pēc stundas popmūzikas pasaulē.
Bet, lai būtu godīgs jāparunā kādēļ cilvēki uzskata, ka visas metāla dziesmas ir vienādas? Es par to ilgi esmu domājis un vēl joprojām neesmu spējīgs atrast precīzu atbildi, jā, metālā dominē skaļas ģitāras un bungas, un vokāli mēdz būt brutāli, bet apakšā esošā melodija un ritms parasti ir atšķirīgs no dziesmas uz dziesmu. Protams arī metālā gadās atkārtoties, bet manuprāt šis atkārtošanās procents ir daudz zemāks par to, kas ir sastopams popmūzikā.
Visbeidzot gribu padomāt kādu baudu sniedz apmeklēt pop koncertu salīdzinājumā ar baudu, ko var iegūt metāla koncertā, brīdinājums šī sadaļa būs ļoti subjektīva. Ko cilvēks iegūst, kad apmeklē popmūzikas koncertu? Viņš redz šovu un tas ir viss. Viņš redz mākslinieci vai mākslinieku, kam ir perfekti atstrādāta skatuves rutīna un kas ļoti bieži neizmanto savu balsi, bet gan fonogrammu. Ko es iegūstu metāla koncertā? Enerģiju, apziņu, ka koncerts notiek dzīvajā, tas nav iestudēts, mūziķi mēdz nākt pie faniem, ir ļoti liela kopības sajūta.

Kopumā šī subjektīvā raksta būtība ir - metāls ir labs!