otrdiena, 2011. gada 18. oktobris

Ksenofobiskais Ksenofils



Kafijas biezumos slēptie meli, beidzot kļuva acīmredzami. Ebrejs nezināja, ko darīt, viņam bija bail. Bail no aukstuma, bail no augstuma, bail no telpām, bail no āra. Vienā vārdā sakot viņš bija fobisks. Un viņa fobijām, neirozēm un kompleksiem nepalīdzēja tas, ka viņa vārds bija Ksenofils.
Taču Ksenofils dzīvoja, kas cits viņam atlika, līdz kādu dienu pārgurušais, pārbijies nabags iegāja bārā. Kā sevi cienošs Ebrejs viņš nolēma paņemt vienu alu, jo tikai tā viņš spēja izslēgt bailes, neirozes un kompleksus. Taču viņa galvā vēl joprojām skanēja vārdi, ko pirms stundas teica viņa sieva - "Tu esi Ksenostulbs ksenofobs."
Kā viņš tāds varēja būt? Viņš taču bija ebrejs, kā ebrejs var būt ksenofobs, vai tiešām? Varbūt viņa vienkārši ņirgājās? Varbūt tas bija parasts apvainojums, bez dziļākas jēgas? Bet nē, tā tas nenotiek, tur kaut kam bija jābūt, un Ksenofils centās domāt, taču viņa prātam traucēja fonā esošas televizors, kurā 10 vīri ķiverēs, ar slidām dzenāja melnu punktu pa ekrānu, laiku pa laika viens otram sadodot pa seju. Šķietami bezjēdzīga pārraide, nodomāja Ksenofils, taču cilvēki bija aizrauti, viņi kliedza, bļāva plaukšķināja un dejoja. Alus lija, sārtas sejas visapkārt, jautrība, haoss un Ksenofils.
Ko viņam darīt? Viņš Ksenofils ksenofobiskais ebrejs, ko Jahves vārdā viņš varētu darīt? Iet atpakaļ pie sievas? Un ko tad, fobijas taču paliek. Pakārties? Bet viņam bija pnigofobija. Varētu noslīcināties, bet hidrofobija, nošauties, bet balistrofobija un vispār viņam bija bail no pašnāvības, kā gan to nosaukt. Patiesībā viņam bija vienalga, kā to nosaukt, bet viņš pavadīja nākamās desmit minūtes domājot nosaukumu - Suicīdfobia, Mortemofobia, Avftofobia un vispār viņš bija ebrejs, kāpēc ne זעלבסטמאָרדfobia.
Tā nu viņš sēdēja pie galda un domāja, līdz pamanīja, ka rokās vairs nav alus kausa. Nē rokās jau sen atradās glāze ar dzintara krāsas šķidrumu, kas garšoja pēc izturēta ozolkoka mucas un dedzināja rīkli. Bet Ksenofilam tas patika. Viņš sāka justies kā cilvēks, kā Ebrejs, kā Ksenofils. Tikko kā viņš bija nonācis pie šī secinājuma viņa degunu sasniedza kāda smarža. Sākumā tā bija vāji uztverama, bet ar laiku tā kļuva spēcīgāka un spēcīgāka, līdz tā pārņēma visu viņa ķermeni.
Iespējams tas bija alkohols, bet iespējams tā bija patiesībā. Bet Ksenofilam vajadzēja to ēdienu, smarža bija tik pazīstama, tik kārdinoša, bet tik aizliegta. Tādēļ tikko, kā uz viņa galda nosēdās lielais šķīvis ar kārdinošu ēdienu viņš ķērās pie lietas, apstājoties vien, lai sagremotu lielāku kumosu, vai, nu jau ar interesi, palūkotos ekrānā. Bet ēdiens, tā bija svētlaime, tas bija labākais Jahves radītais ēdiens. Ksenofils bija sajūsmā. Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk par šo pastāstīt sievai Ksenofils palūdza rēķinu. Pirms samaksas vēlreiz paskatījās tajā

Alus 3x2.50ls - 7.50
Viskijs 2x4ls - 8ls
Cūkgaļas cepetis ar kartupeļiem - 8ls
-------------------------------------
                             23.50ls


Un tajā brīdī viņš saprata, kāpēc viņam bija bail, kāpēc sieva viņu sauca par Ksenofilu ksenofobu. Tas bija tikai loģiski un kas to būtu domājis, ka risinājums bija viena kārtīga cūkgaļas maltīte.
Dodoties prom viņš pie sevis vien noteica - "Ardievu Jahve, tagad ir mans laiks nebaidīties un izbaudīt dzīvi."

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru