pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

Vārdi un stāsti, ko mēs radām ar tiem

Vārdi, tie spēj panākt gandrīz visu. Ar tiem var cilvēkos likt visu emociju gammu, sākot no mīlestības, uzbudinājuma un baudas, līdz pat bailēm, riebumam un pretīgumu. Un tieši tas man šķiet tik fascinējoši, ka savirknējot tos es spēju manipulēt ar cilvēku emocijām.

Ar erotikas pieskaņu.
Viņa novilka savu mēteli atklājot kailu augumu, ko piesedza vien niecīgs krūšturis un biksītes, kuras atstāja pavisam maz iztēlei. Katra viņas kustība bija pārdomāta, katrs smaids kalkulēts. Bet Viņu tas neuztrauca, šinī brīdī viss par ko Viņš bija spējīgs domāt bija par to, kas sekos. Viņa iegrūda Viņu krēslā ar ietrennētu veiklību Viņa uzsēdās jāteniski Viņam virsū gandrīz vai ar varu iespiežot savas krūtis viņam tieši sejā. Bet neviens no viņiem neteica ne vārda, un kāpēc, lai viņi to darītu, jo šī spēle nebija nekas jauns, viņi abi zināja, ko viņi darīs un kādēļ. Viņš ar tikpat precīzām kustībām attaisīja viņas krūšturi, un iegrūda savu seju starp pilnajām un tik aicinošajām krūtīm, kas stāvēja viņam tieši acu priekšā. Ar vienu roku satvēris viņu no aizmugures, ar otru viņš spēlējas ar Viņas krūšu galiem jūtot kā pats uzbudinās. Viņas rokas lēnām sāka slīdēt ar vien zemāk un zemāk līdz atradās tieši uz Viņa jostas vietas. Abi divi lēnām sāka izdvest baudpilnas skaņas, un šis process turpinājās, līdz Viņš iegāja Viņā. Ritmiskā elsošana bija tik skaļa, ka neviens no viņiem pat nemanīja, ka viņi vairs nav vieni. Akts turpinājās, abi tuvojās beigām, kad pēkšņi no istabas stūra atskanēja maigs klepus.
Pārbijušies kā mazi bērni, kas pieķerti zogam konfektes abi divi pārtrauca savu darbību, Viņš vēl joprojām atradās Viņā, pulsējot, gatavs atbrīvot visu uzkrāto enerģiju, bet šis nebija īstais brīdis. Viņu privātā teritorija bija pārkāpta, viņu istabā, pie žurnālu galdiņa sēdēja vīrietis. Viņš bija labi kopts, ar nedaudz iesirmiem matiem pie deniņiem un viņš vēroja. Taču viņa skatiens, tas bija auksts, tajā nebija ne mazākās miņas no cilvēcīguma. Arī šis skatiens bija gluži kā viss šajā brīdī bija kalkulēts, mainījušies vien bija cilvēki, kas veic aprēķinus.
Viņi skatījās kā nolēmēti, vēl joprojām nesaprotot, kas notiek. Pa šo laiku vīrietis jau bija piecēlies un tuvojās pārim, kuri lēnām sāka atjēgties no šoka un Viņš cēlās kājās, pilnīgi kails, bet gatavs aizstāvēt sievieti, ko viņš mīlēja. Taču pirms viņš paspēja izdarīt jeb ko citu, caur viņa ķermeni izskrēja desmit tūkstoš voltu strāva un Viņš nokrita zemē raustoties konvulsijās, kas rodas, kad ķermenis tiek pakļauts šādam strāvas apjomam. Pēc pussekundes arī Viņa pievienojās Viņam blakus uz grīdas, un viss kļuva tik melns, tik melns, ka tad, kad viņi atvēra acis, pat nakts tumsa un vienīgais gaismas avots istabā - svece šķita kā bezgalīgi daudz saules, visas koncentrējot savu gaismu tieši viņu acu zīlītēs. Pēc pāris brīžiem, kad abi atguva savu redzi viņi centās saprast, kādēļ viņi vairs nav abi kopā, bet gan atrodas uz muguras, gan rokas, gan kājas viņiem bija sasietas ar santehnikas lenti un lai kā viņi censtos izkustēties, tas nebija iespējams. Tajā brīdī Viņa sāka kliegt. Vismaz viņai šķita, ka viņa kliedz, kaut gan patiesībā visu kliegšanu absorbēja viņas pašas biksītes, kas atradās viņas rīklē un neļāva balsij pamest viņas ķermeni. Dzirdot šo visu istabā ienāca arī vīrietis, kurš bija pēkšņi uzradies viņu istabā. Viņš novēroja abus divus kailos ķermeņus, kas atradās uz viņu pašu virtuves grīdas un apdomāja situācijas prozaiskumu un ironiju pie sevis, līdz beidzot vēlreiz noklepojās savu maigo klepu un sāka runāt:
"Jūs abi, Jūs esat šīs pasaules vēzis. Šīs pasaules AIDS, šīs pasaules SARS, Ebolas vīruss, Malārija, Gripa, Audzējs. Jūs, un visi kā Jūs. Jūs dzīvojat laimīgu kopdzdzīvi, kamēr Es, es esmu spiests dzīvot viens pats. Nē, tā tam nebija jānotiek, un ziniet kādēļ? Tādēļ, ka es esmu pelnījis, ko labāku, un kā saka vecais teiciens - Tev ir jāpaņem sava iespēja. Ziniet, kad bija pirmā reize, kad es šo teicienu dzirdēju? Tad, kad mans tēvs pēc kārtējās manas mātes izvarošanas teica to man. Un es viņu sapratu, tā kuce bija to pelnījusi. Sakiet paldies manam tēvam, par to, ka esat šeit. Bet sakiet paldies man, par to, ko jūs izbaudīsiet."
Pāris vēroja šo visu ar šausmās izplestām acīm, kas kļuva vien platākas, kad viņš izvilka nazi, divus lielus mākslīgos locekļus, adatas un vēl dažādas lietas, ko par seksa rotaļlietām uzskatītu vien rudītākie sadisti.
Lēni un metodiski izklājot šīs lietas vīrietis vēlreiz uzmeta aci guļošajam pārim, tad viņš paņēma nazi un tuvojas abiem diviem. Viņš guva baudu vērojot kā abi divi raustās bailēs, viņš juta, ka viņš kļūst stingrs un nolēma, ka kaut kas ir jādara lietas labā, nazis pagaidīs.

Pēc divām dienām Viņas māsa ieradās ciemos pie pāra, ņemot vērā, ka abi divi bieži bija prom un uzticēja viņai pieskatīt kaķi viņai bija sava atslēga. Pēc tam, kad atkārtoti zvani pie durvīm un klauvēšana nedeva nekādus rezultātus viņa atslēdza durvis un devās iekšā. Tas, ko viņa tu redzēja lika viņai noģībt un tika tad izsaukt ātro palīdzību.
Viņa redzēja savu māsu, sasietu asiņainu bez krūtīm un acīm, bet kas viņu šokēja visvairāk, bija tas, ka Viņš gulēja pie otrās sienas, bez neviena ievainojuma, ja neskaita pārgrieztās vēnas abas rokās.
Policija vēlāk atklāja, ka nozieguma vietā bija vienreiz lietots elektrošoka ierocis, un nolēma, ka lieta bija klasiska slepkavība-pašnāvība, ar seksuālu pieskaņu.
Bet kas notika tur neviens nezinās, vai Viņš sajuka prātā, vai tur bija mistiskais vīrietis, viss, kas ir skaidrs ir tas, ka mēs nekad neesam patiesi vieni.



--------------

Nav pats ģeniālakais stāsts, bet ir pāri pusnaktij, bet ceru, ka domu sapratāt, es mīlu valodu un mīlu ar to spēlēties. :)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru