Cilvēki
Mēs viņus ienīstam, bet paši tādi esam.
Manuprāt katram no Jums ir kādreiz bijis brīdis, kad tiešām ir gribējis nožņaugt to sīci, kurš kaitinoši raud trolejbusā, kamēr viņa māmiņa ir pārāk aizņemta telefona sarunā ar savu alkoholiķi vīru. Tāpat mēs visi zinām cik grūti ir atturēties no kārdinājuma paņemt koka karoti un atbrīvot no iekšām tos cilvēkus, kuri uzskata, ka viņu mūzikas gaume ir tik lieliska, ka viņi var kļūt par dīdžējiem visam tramvaja vagonam.
Ar šo te es vēlos pateikt, ka cilvēki mēdz būt kaitinoši. Jā, protams, ir cilvēki, ko mēs mīlam, cienam, respektējam. Bet ja godīgi, tad bez pārējiem 7 miljardiem mēs varētu ļoti veiksmīgi iztikt.
Taču šeit iesākas paradokss, ja mēs katrs tā domājam, tad teorētiski nav iespējams tikt vaļā no citiem cilvēkiem, jo balstoties uz http://en.wikipedia.org/wiki/Six_degrees_of_separation teoriju ir ļoti viegli saprast, ka visi pazīst visus un tas vienkārši neizdosies.
Tāpat, laikam, jau nebūtu labi iebarot cianīda tabletes kaitinošajam kaimiņam, kurš vienmēr uzskata, ka viņam ir taisnība, kaut gan ir skaidri redzams, ka viņa loģika ir tikpat argumentēta kā mana vēlme nogalināt bembiju. Un turpināt nogalināt visus pārējos, diemžēl sabiedrība to neakceptētu. Tādēļ labākais, ko mēs kā cilvēki varam darīt, ir beigt būt kaitinošiem. Beigt uzvesties kā kretīniem, kuru vienīgā misija ir padarīt citu cilvēku dzīves par elli, tikai tāpēc, lai mājās aizejot būtu tik uzbudināti, ka pat kaķis nestāsies ceļā orgasmam.
Piemēram, man riebjās daudzi cilvēki, bieži pat tādi, ko es redzu tikai vienu reizi uz ielas garāmejot. Jo galu galā, viņš elpo manu gaisu. Taču es arī apzinos, ka kāds cits to pašu domā par mani. Un tādēļ vēlos nobeigt šo te ar domu - Ja vēlies manu nāvi, tas notiks tikai pār manu līķi.....oh wait
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru