Esmu pārliecinās par to, ka Latvijā cilvēki jūtas vainīgi par to, ka viņu dzīves ir nepiepildītas bedres ar neīstenotām vēlmēm un nereāliem sapņiem. Tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es redzu faktam, ka cilvēki turpina ziedot pilnīgi katram iespējamajam iemeslam kāds ir iedomājams. Jā, es saprotu, ka smagi slims bērns ir traģiski, bet ir daudz smagi slimi pieaugušie, kam neviens neko neziedos. Ir daudzi smagi slimi veci cilvēki, kam neviens neziedos. Apbrīnojami ir tas, ka vienmēr atradīsies kāds, kas argumentēs, ka "Bet bērnam visa dzīve priekšā..." Jā, un 25 gadus vecam cilvēkam, kas ir izmācījies universitātē par valsts naudu un būtu lielisks papildinājums valsts budžetā neatradīsies, bet kādam mazam, slimam bērnam, par kuru visu mūžu vajadzēs rūpēties un kurš potenciāli nekad nespēs ieiet darba tirgū, jā par to ir jāziedo. Es reizēm gribētu saprast loģiku, kas valda šo cilvēku galvā, jo es atsakos ticēt, ka viņi ir tik naivi, lai patiešām neredzētu to, ka rīkojas kā absolūtas aitas. Un jā, bērna nāve, ciešanas ir traģiskākā lieta, kas var būt, BET tam ir jātiek pāri, daudzi tam tika pāri, daudzi tam tiks pāri, tāda ir dzīve. Un kādēļ bērna dzīve ir jāvērtē tik daudz reizes augstāk kā jauna pieaugušā, vai pat veca pieaugušā dzīve? Es nespēju saskatīt racionālu pamatojumu tam. Vai tā būtu vēlme aizpildīt tukšumu, kas rodas ar apziņu, ka mēs dzīvojam valstī, kam ir absolūti nospļauties par cilvēkiem un to ciešanām? Vai tā ir vēlēšanāš kompenesēt par to, ka pret saviem bērniem izturejāmies kā pret boksa maisiem? Vai varbūt kāds tā kompensē kādu citu bērnības traumu? Lai kas tas būtu tas nav loģiski. It īpaši mani fascinē, ka ja pie palīdzības lūguma kās ieraksta loģisku komentāru, kas ierosina paņemt kredītu vai ko tamlīdzīgu. Attieksme ir tāda it kā tas cilvēks būtu atbildīgs pie aids, sifilisa un gonorejas rašanās.
Šis ieraksts nav pret labdarību, tas ir pret iemesliem kādēļ cilvēki nodarbojas ar to. Pareizi motivēta labdarība ir vērtīga, bet tāda, kas kompensē paša dzīves tukšumu, tā ir tukša un vērtīga tikai monetāri, kas ir svarīgi, bet varētu palīdzēt tik daudziem citiem arī.
Desmitniekā! Arī nekad neesmu varējis saprast, kāpēc jāziedo, lai pagarinātu dzīvi kādam, kam tā tāpat nekad nebūs pilnvērtīga.
AtbildētDzēstA) Starp visiem tiem slimajiem bērniem tomēr ir arī tādi, kas var kļūt par pilvērtīgiem sabiedrības locekļiem. T.i. kāds kļūs par patstāvīgu cilvēku un ieies darba tirgū. Bet tev ir taisnība noteikti par vairākumu.
AtbildētDzēstB) Jušana līdzi bērniem ir daļēji izskaidrojama ar ģenētisko mantojumu, instinktiem. Tāpat arī dzīvnieku mazuļi vienmēr spēs aizskart vairāk sirsniņu, nekā pieauguši zvērēni. Mīlīgais izskats automātiski pamodina instinktus rūpēties, pasargāt un just simpātijas.
C) Domāju, ka par svarīgu jāatzīst vienkārši tas, ka cilvēkiem tomēr ir kaut kāda sirds krūtīs. Vienalga, kam tiek ziedots, bet tajā brīdī kāds cilvēks spēj just līdzi citu nelaimē. Tas ir svarīgi gan paša personības vērtībai, gan kopējam sabiedrības labumam.
D) Reti cilvēki uztver nāvi kā kaut ko pašsaprotamu un varbūt pat labu (nāve ir viegla, atbrīvo no sāpēm, slimībām, dzīves grūtībam). Līdz tam vēl sabiedrībai jāaug.
E) Kādi tic, ka izdarot kaut ko labu, labas lietas atgadīsies ar pašu. Tajā brīdī pat netiek šķirots, kam labāk palīdzēt.