Cilvēks ir daudzveidīgs radījums, tas ir spējīgs vienu brīdi kādu lamāt un apvainot vistrakākajos veidos, bet jau nākamajā rādīt smaidu citiem un izlikties, ka nekas tāds nenotika. Es gribu saprast kādēļ es tā nemāku, ja man ir viena emocija tad tā arī ir, ja es esmu dusmīgs es piebremzēšu pret citiem, bet tāpat skaidri būs saprotams, ka es esmu dusmīgs, bet lielākā daļa cilvēku ir hameleoni šajā ziņā. Viņi atgādina robotus, kas spēj savas emocijas pārslēgt ar vienu mikroshēmu.
Vispār jau ir šis tas interesants noticis manā dzīvē, biju pārgājienā. Tā ietvaros pamanījos ar visiem apaviem izbradāt braslu, lauku sētā lūgt/dabūt pienu, pārlaist manuprāt gadsimta vētru ezera krastā slēpjoties zem info zīmes. Jā, tas bija interesanti, bet kas nav interesanti ir fakts, ka man rīt vai parīt jāiesniedz papīri augstskolās, jo vēljoprojām nav īstas skaidrības, kur un ko es gribu darīt, it kā jau varētu ņemt akadēmisko, bet labāk nē. Labāk tomēr studēt.
Šodien ejot pa ielu klausījos Charles R. Cross grāmatu par Kurtu Kobeinu - Heavier Than Heaven, un domāju par to cik ļoti audzināšana spēj ietekmēt cilvēku, kā katrs cilvēks būtībā ir savu vecāku, vecevecāku, tantu un onkuļu spogulis. Jo viss nosēžās zemapziņā un veido nabaga mazās māla masas.
Es gribu vēl ko rakstīt, bet nezinu, apciemojiet manu dzejas saitu, reklamējiet to, esiet jauki, nopērciet man ģitāru....
See ya
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru