Piedošana. Lieta, ko ir tik viegli lūgt, bet reizēm tik grūti sniegt. Pēdējais pusgads, varbūt pat ilgāk ir bijis pilns ar lietām par ko es gribētu atvainoties. Par kurām es esmu atvainojies, bet tai pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka ir lietas par kurām nevar (nevajag) piedot.
Neceri, ka tev piedosGodīgi sakot, savā personīgā dzīvē esmu bijis kretīns, esmu diezgan mērķtiecīgi čakarējis sev tuvus cilvēkus, un aizdzinis viņus prom no sevis. To darot es sevi mierināju ar domu, ka es jau neko traku nedaru, bet nē. Runa nav par to vai es daru kaut ko traku vai nē. Runa ir par to, ka lietas sakrājas. Kā ūdenspiles var gadu gaitā tikt cauri akmens šķērslim, tā mazas riebeklības var sakrāties. Un kad pienāks laiks maksāt, tad jāmaksā būs par visām uzreiz.
Ja tu guli ziedos /Ieva Roze/
Smieklīgi ir tas, ka riebeklība var būt nekā nedarīšana. Jā, mans slinkums, apziņa, ka es esmu tik foršs, ka viss atrisināsies, tā mani iegāza. Tā mani turpina iegāzt.
Kāpēc es šo rakstu? Jo vajag. Jo man to vajag sev. Man piemīt eksibicionisma gars, tajā ziņā, ka es rakstu daudz vairāk par savu dzīvi kā vajag. Un šī ir ļoti nopietna daļa no tās.
Kopsavilkums: Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet apzināti kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un pēc tam brīnīties par gala rezultātiem un justies apvainotam ir nožēlojami.
Laiks pieaugt emocionāli un nerīkoties tik stulbi kā līdz šim, jo tikai tagad spēju saprast, ko tieši esi tik brīvprātīgi pazaudēju.
Ps.
Nolēmu publicēt šo te ierakstu, lai tas kalpo kā atgādinājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru