Kā šaurs pasaules skatījums noveda pie balss zaudējuma

...jeb kāpēc man sāk ļoti nepatikt Visu Latvijai.

Agrāk, kad es vēl nevarēju balsot man bija tikai viena doma galvā - kaut Visu Latvijai dabūt gana daudz balsu, jo mums vajag kaut ko, kas var cīnīties ar samaitāto politiku... blah, blah, blah. Tipisks jaunības maksimālisms, kas nedomā par citiem aspektiem. Taču tagad, kad jau vienu reizi esmu par viņiem balsojis man sāk palikt pavisam neomulīgi, ka es viņus tik ļoti atbalstīju, jo kļūst arvien skaidrāks, ka viņu interesēs nav Latvijas nākotne. Viss, par ko viņi interesējas ir izveidot to kaut kādu ideālu, kādai viņuprāt ir jābūt Latvijai. Tīrai no gejiem, citām tautībām, u.tml. Varbūt tas nav tieši pateikts viņu programmā, bet zemteksts ir ļoti skaidrs. Kaut vai pēdējie notikumi ar "Mana Balss" virzīšanu saeimā. Šeit ir citāts no VL/TBLNNK pārstāvja teiktā -

ļoti būtiski atšķiras no tā priekšlikuma, kas tika skatīts kādā no iepriekšējām Saeimas sēdēm. Proti, šī kolektīvā iesnieguma tiesība tiek piešķirta ar šo te priekšlikumu arī pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas, mūsuprāt, ir pretrunā Satversmei.Līdz ar to arī mēs šo savu viedokli jau iepriekš esam pauduši šīs idejas iniciatoriem, ka mēs nespēsim atbalstīt šādu te priekšlikumu."

Es atvainojos, bet cik es atceros, tad arī tiem, kas dzīvo Latvijā varbūt ir savs viedoklis, un viņi to var izteikt, galu galā viņi var tikai ierosināt idejas, nevis par tām balsot, tur ir liela starpība.
Protams, ka es saprotu potenciālo risku, ja krievvalodīgi nepilsoņi sāks aktīvi rosināt vis kaut kādus jokainus likumus, taču ja mēs pretendējam uz demokrātiskas valsts statusu, tad mums būtu jāspēj ar to tikt galā likumīgā veidā, nevis bloķējot liela iedzīvotāju sektora tiesības.

Vēl viena liela problēma ar VL ir tas, ka viņi ir tik nacionāli ,tādēļ viņu programma gribot negribot man nedaudz atgādina Nacistiskās partijas programmu, bet no tā nevar izbēgt neviena konservatīvi nacionāla partija. Un šis mani noved pie pēdējās problēmas, esmu sapratis, ka VL ir pārāk konservatīvi manai gaumei. Es tomēr sevi uzskatu par atvērtu cilvēku un cilvēku, kas mīl savu valsti, bet kurš reizē ir arī gana kosmopolītisks.

Un jā, es nezinu par ko es balsošu, bet jābalso ir, un tas būs grūts lēmums, jo lai par ko es balsotu es tāpat jutīšos tā it kā pārkāptu kādai savas morāles normai.

Mizantropa smaids

Cilvēki
Mēs viņus ienīstam, bet paši tādi esam.

Manuprāt katram no Jums ir kādreiz bijis brīdis, kad tiešām ir gribējis nožņaugt to sīci, kurš kaitinoši raud trolejbusā, kamēr viņa māmiņa ir pārāk aizņemta telefona sarunā ar savu alkoholiķi vīru. Tāpat mēs visi zinām cik grūti ir atturēties no kārdinājuma paņemt koka karoti un atbrīvot no iekšām tos cilvēkus, kuri uzskata, ka viņu mūzikas gaume ir tik lieliska, ka viņi var kļūt par dīdžējiem visam tramvaja vagonam.
Ar šo te es vēlos pateikt, ka cilvēki mēdz būt kaitinoši. Jā, protams, ir cilvēki, ko mēs mīlam, cienam, respektējam. Bet ja godīgi, tad bez pārējiem 7 miljardiem mēs varētu ļoti veiksmīgi iztikt.
Taču šeit iesākas paradokss, ja mēs katrs tā domājam, tad teorētiski nav iespējams tikt vaļā no citiem cilvēkiem, jo balstoties uz http://en.wikipedia.org/wiki/Six_degrees_of_separation teoriju ir ļoti viegli saprast, ka visi pazīst visus un tas vienkārši neizdosies.
Tāpat, laikam, jau nebūtu labi iebarot cianīda tabletes kaitinošajam kaimiņam, kurš vienmēr uzskata, ka viņam ir taisnība, kaut gan ir skaidri redzams, ka viņa loģika ir tikpat argumentēta kā mana vēlme nogalināt bembiju. Un turpināt nogalināt visus pārējos, diemžēl sabiedrība to neakceptētu. Tādēļ labākais, ko mēs kā cilvēki varam darīt, ir beigt būt kaitinošiem. Beigt uzvesties kā kretīniem, kuru vienīgā misija ir padarīt citu cilvēku dzīves par elli, tikai tāpēc, lai mājās aizejot būtu tik uzbudināti, ka pat kaķis nestāsies ceļā orgasmam.
Piemēram, man riebjās daudzi cilvēki, bieži pat tādi, ko es redzu tikai vienu reizi uz ielas garāmejot. Jo galu galā, viņš elpo manu gaisu. Taču es arī apzinos, ka kāds cits to pašu domā par mani. Un tādēļ vēlos nobeigt šo te ar domu - Ja vēlies manu nāvi, tas notiks tikai pār manu līķi.....oh wait

Vārdi un stāsti, ko mēs radām ar tiem

Vārdi, tie spēj panākt gandrīz visu. Ar tiem var cilvēkos likt visu emociju gammu, sākot no mīlestības, uzbudinājuma un baudas, līdz pat bailēm, riebumam un pretīgumu. Un tieši tas man šķiet tik fascinējoši, ka savirknējot tos es spēju manipulēt ar cilvēku emocijām.

Ar erotikas pieskaņu.

Viņa novilka savu mēteli atklājot kailu augumu, ko piesedza vien niecīgs krūšturis un biksītes, kuras atstāja pavisam maz iztēlei. Katra viņas kustība bija pārdomāta, katrs smaids kalkulēts. Bet Viņu tas neuztrauca, šinī brīdī viss par ko Viņš bija spējīgs domāt bija par to, kas sekos. Viņa iegrūda Viņu krēslā ar ietrennētu veiklību Viņa uzsēdās jāteniski Viņam virsū gandrīz vai ar varu iespiežot savas krūtis viņam tieši sejā. Bet neviens no viņiem neteica ne vārda, un kāpēc, lai viņi to darītu, jo šī spēle nebija nekas jauns, viņi abi zināja, ko viņi darīs un kādēļ. Viņš ar tikpat precīzām kustībām attaisīja viņas krūšturi, un iegrūda savu seju starp pilnajām un tik aicinošajām krūtīm, kas stāvēja viņam tieši acu priekšā. Ar vienu roku satvēris viņu no aizmugures, ar otru viņš spēlējas ar Viņas krūšu galiem jūtot kā pats uzbudinās. Viņas rokas lēnām sāka slīdēt ar vien zemāk un zemāk līdz atradās tieši uz Viņa jostas vietas. Abi divi lēnām sāka izdvest baudpilnas skaņas, un šis process turpinājās, līdz Viņš iegāja Viņā. Ritmiskā elsošana bija tik skaļa, ka neviens no viņiem pat nemanīja, ka viņi vairs nav vieni. Akts turpinājās, abi tuvojās beigām, kad pēkšņi no istabas stūra atskanēja maigs klepus.
Pārbijušies kā mazi bērni, kas pieķerti zogam konfektes abi divi pārtrauca savu darbību, Viņš vēl joprojām atradās Viņā, pulsējot, gatavs atbrīvot visu uzkrāto enerģiju, bet šis nebija īstais brīdis. Viņu privātā teritorija bija pārkāpta, viņu istabā, pie žurnālu galdiņa sēdēja vīrietis. Viņš bija labi kopts, ar nedaudz iesirmiem matiem pie deniņiem un viņš vēroja. Taču viņa skatiens, tas bija auksts, tajā nebija ne mazākās miņas no cilvēcīguma. Arī šis skatiens bija gluži kā viss šajā brīdī bija kalkulēts, mainījušies vien bija cilvēki, kas veic aprēķinus.
Viņi skatījās kā nolēmēti, vēl joprojām nesaprotot, kas notiek. Pa šo laiku vīrietis jau bija piecēlies un tuvojās pārim, kuri lēnām sāka atjēgties no šoka un Viņš cēlās kājās, pilnīgi kails, bet gatavs aizstāvēt sievieti, ko viņš mīlēja. Taču pirms viņš paspēja izdarīt jeb ko citu, caur viņa ķermeni izskrēja desmit tūkstoš voltu strāva un Viņš nokrita zemē raustoties konvulsijās, kas rodas, kad ķermenis tiek pakļauts šādam strāvas apjomam. Pēc pussekundes arī Viņa pievienojās Viņam blakus uz grīdas, un viss kļuva tik melns, tik melns, ka tad, kad viņi atvēra acis, pat nakts tumsa un vienīgais gaismas avots istabā - svece šķita kā bezgalīgi daudz saules, visas koncentrējot savu gaismu tieši viņu acu zīlītēs. Pēc pāris brīžiem, kad abi atguva savu redzi viņi centās saprast, kādēļ viņi vairs nav abi kopā, bet gan atrodas uz muguras, gan rokas, gan kājas viņiem bija sasietas ar santehnikas lenti un lai kā viņi censtos izkustēties, tas nebija iespējams. Tajā brīdī Viņa sāka kliegt. Vismaz viņai šķita, ka viņa kliedz, kaut gan patiesībā visu kliegšanu absorbēja viņas pašas biksītes, kas atradās viņas rīklē un neļāva balsij pamest viņas ķermeni. Dzirdot šo visu istabā ienāca arī vīrietis, kurš bija pēkšņi uzradies viņu istabā. Viņš novēroja abus divus kailos ķermeņus, kas atradās uz viņu pašu virtuves grīdas un apdomāja situācijas prozaiskumu un ironiju pie sevis, līdz beidzot vēlreiz noklepojās savu maigo klepu un sāka runāt:
"Jūs abi, Jūs esat šīs pasaules vēzis. Šīs pasaules AIDS, šīs pasaules SARS, Ebolas vīruss, Malārija, Gripa, Audzējs. Jūs, un visi kā Jūs. Jūs dzīvojat laimīgu kopdzdzīvi, kamēr Es, es esmu spiests dzīvot viens pats. Nē, tā tam nebija jānotiek, un ziniet kādēļ? Tādēļ, ka es esmu pelnījis, ko labāku, un kā saka vecais teiciens - Tev ir jāpaņem sava iespēja. Ziniet, kad bija pirmā reize, kad es šo teicienu dzirdēju? Tad, kad mans tēvs pēc kārtējās manas mātes izvarošanas teica to man. Un es viņu sapratu, tā kuce bija to pelnījusi. Sakiet paldies manam tēvam, par to, ka esat šeit. Bet sakiet paldies man, par to, ko jūs izbaudīsiet."
Pāris vēroja šo visu ar šausmās izplestām acīm, kas kļuva vien platākas, kad viņš izvilka nazi, divus lielus mākslīgos locekļus, adatas un vēl dažādas lietas, ko par seksa rotaļlietām uzskatītu vien rudītākie sadisti.
Lēni un metodiski izklājot šīs lietas vīrietis vēlreiz uzmeta aci guļošajam pārim, tad viņš paņēma nazi un tuvojas abiem diviem. Viņš guva baudu vērojot kā abi divi raustās bailēs, viņš juta, ka viņš kļūst stingrs un nolēma, ka kaut kas ir jādara lietas labā, nazis pagaidīs.

Pēc divām dienām Viņas māsa ieradās ciemos pie pāra, ņemot vērā, ka abi divi bieži bija prom un uzticēja viņai pieskatīt kaķi viņai bija sava atslēga. Pēc tam, kad atkārtoti zvani pie durvīm un klauvēšana nedeva nekādus rezultātus viņa atslēdza durvis un devās iekšā. Tas, ko viņa tu redzēja lika viņai noģībt un tika tad izsaukt ātro palīdzību.
Viņa redzēja savu māsu, sasietu asiņainu bez krūtīm un acīm, bet kas viņu šokēja visvairāk, bija tas, ka Viņš gulēja pie otrās sienas, bez neviena ievainojuma, ja neskaita pārgrieztās vēnas abas rokās.
Policija vēlāk atklāja, ka nozieguma vietā bija vienreiz lietots elektrošoka ierocis, un nolēma, ka lieta bija klasiska slepkavība-pašnāvība, ar seksuālu pieskaņu.
Bet kas notika tur neviens nezinās, vai Viņš sajuka prātā, vai tur bija mistiskais vīrietis, viss, kas ir skaidrs ir tas, ka mēs nekad neesam patiesi vieni.

--------------

Nav pats ģeniālakais stāsts, bet ir pāri pusnaktij, bet ceru, ka domu sapratāt, es mīlu valodu un mīlu ar to spēlēties. :)

Esmu Neiejūtīgs un Neintelektuāls kretīns

Mūsdienu cilvēkiem ir viena liela problēma - Intelektuālisms.
Un kā jau viss mūsdienu kapitālistiskajā sabiedrībā, tas ir pārāk resns. Man ir tik ļoti apnicis, ka katrs, kurš dzīvē ir izlasījis Remarku, Koelju un Bulgakovu sevi uzskata par viņu darbu tiešo speciālistu, kurš acumirklī būs spējīgs paskaidrot visas dziļās jēgas. Tici man, ja es gribu kaut kur atrast dziļu jēgu, es pats izlasu un interpretēju. Tavs viedoklis var būt kvalitātīvs, bet ja Tu to atkārtosi vairāk kā 3 reizes man tiešām radīsies vēlme interpretēt šo grāmatu, kā smagu bomi ar ko iebliezt tev pa galvu.

Otrā ļoti lielā problēma, kas netieši izriet no mūsu pseido(intelektuālisma) ir nenormālā dziļdomība. Šodien pat skatos draugos bildes, kur ir kaut kāds melnādains vīrietis un dziļdomīgs teksts - "Tu gribi Iphone.... Viņš grib ēst." SO FAKING WAT? Katrs grib to, ko viņš var dabūt, ja es varu dabūt ēst bez problēmām, loģiski, ka es gribēšu kaut ko citu. Maslova vajadzību piramīda, anyone? Vai arī man šobrīd būtu jājūtās nenormāli slikti par to, ka citās pasaulēs malas, kur cilvēki dzīvo ir slikti.... Pirmkārt, pirmatnējie cilvēki paši tur izvēlējās celt savas būdas. Tā kā vainojiet paši savus senčus, ka izvēlējās dranķīgu rajonu. Tas pats ar tiem apdāvinātajiem pabērniem, kas uzbūvē māju vulkāna piekājē un tad brīnās, ka viņa suns ir kļuvis par šašliku. Labi, atgriežoties pie temata. Dziļdomība - Ja Tu gribi pateikt kaut ko gudru, tad saki to.... Saki man - "Es gribu, lai tu visu, kas tev ir atdod Āfrikāņiem." Tad es arī Tev veiksmīgi atbildēšu, labi, bet papriekšu uzdāvini Iphone.

Es esmu ievērojis, ka mani blogi parasti ir dusmīgi un sarkastiski. Jā, jo kāda jēga ir būt jaukam, ja tu vari būt riebīgs?

PS. Tajā plakātā, kas ir augšā tak ir tik dziļa doma...ka es pazaudēju to un tagad man tās pietrūkst.... or not